No iesala līdz produkta pildīšanai pudelēs paiet apmēram 40 dienu.
Bauskas novada Īslīcē jau vairāk nekā 30 gadu par lepnumu tiek uzskatīta alus ražošana. Senos rakstos minēts, ka pirmo alu Bauskā sāka brūvēt 16. gadsimtā, kad tur pilī uz brīdi bija apmeties hercogs Gothards Ketlers, bet Bauskā ražotais alus vests arī kungiem uz Jelgavu. Šodien ražotne ir mehanizēta un cilvēku roku darba tur maz. Taču neba tādēļ zudusi alus vērtība, tas joprojām ir un paliek latviešu iecienītais dzēriens un neiztrūkstoša Līgosvētku sastāvdaļa. Izcilais alus tēvs Bauska lepojas ne vien ar savu alu, bet arī ar izcilo alus tēvu, vairāku dzērienu recepšu autoru Kārli Zālīti. Viņa ieguldītais darbs alus darīšanā novērtēts ar Triju Zvaigžņu ordeni. Sirmajam vīram rit jau 86. dzīves gads, bet viņš joprojām ir vietā, kur pukst viņa sirds un dzimst arvien jaunas idejas – Bauskas alus ražotnē. Zālīša kunga atmiņas par Jelgavu saistās ar dienesta laiku armijā 1944. gadā. No Jelgavas teju visi viņa biedri paņemti frontē, kur arī krituši, bet Kārli no tās paglāba viņa tēva – tolaik godāta ādas ģērētāja – labā slava. Bērnībā un pat agrā jaunībā viņam ne sapņos nerādījās reiz kļūt par aldari, Kārļa sapnis bija ķīmija. Tomēr dažādu apstākļu dēļ tā palika nestudēta, un viņš pierunāts stāties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā Mājturības un tehnoloģijas fakultātē, kas pēc tam pārtapa par Pārtikas rūpniecības fakultāti. Pēc studijām jaunais tehnologs sāka strādāt Rīgas Liķiera un degvīna fabrikā, vēlāk Rīgas alus darītavā Nr. 2.K.Zālītis ir viens no pieredzējušākajiem aldariem Latvijā. Reti kurā alus darītavā viņš nav licis lietā savas zināšanas. Vadījis Iļģuciema alus darītavu, izstrādājis «Veselības dzēriena» un «Senču alus» receptes. 1970. gadā sācis strādāt Tērvetē, kur izveidojis alus cehu, apmācījis komandu un radījis jaunu alus šķirni – «Tērvetes alus». Meistars piedalījies arī Pāvilostas un Bauskas alus darītavas izveidē. 1979. gadā viņš kļuva par Bauskas alus darītavas vadītāju. Izstrādājis Bauskas tumšā, gaišā un citu alus šķirņu receptes, kā arī piedalījies vēl vairāku šķirņu izstrādē. Alus tēva pārziņā joprojām ir viss Bauskas ražotnes alus cehs. Viņš nekad nevienam nav slēpis amata zināšanas, tāpēc daudzi aldari viņu droši var saukt par savu skolotāju. Pieprasījums kritiesMeistars spriež, ka Latvijā ir izteikta alus sezonalitāte. Vāciešiem, čehiem, holandiešiem alus vienlīdz labi garšo un tiek dzerts kā vasarā, tā ziemā, bet Latvijā aukstajā gadalaikā miestiņu bauda mazāk, būtiski vairāk – vasarā. Taču Līgosvētki, šķiet, ir laiks, kad ražotājiem jāpiepūš vaigi. «Taču gribētos vēl vairāk tos piepūst, jo pieprasījums pēc alus Latvijā rūk. Pagājusī nedēļa iesākās tik viegli, ka bija tāds neliels apjukums – vai tad svētki netuvojas?» stāsta laboratorijas vadītāja Guna Bodre. Reizi mēnesī Bauskas alus tiek sūtīts arī tautiešiem uz Angliju un Īriju, uz svētkiem pasūtījums no ārzemēm ir lielāks. «Pirms divdesmit gadiem te bija «trakomāja». Alus bija deficīts, un katram uz Jāņiem to gribējās muciņā, tāpēc centāmies visiem, kam tādas bija, to arī nodrošināt. Divas nedēļas uz Bausku pēc alus strīpām brauca cilvēki no visas republikas. Tagad ar savām muciņām vairs neiet cauri – bijuši gadījumi, kad cilvēks atbrauc ar muciņu, nopērk alu, bet otrā dienā atkal ir klāt un saka – mēs esam iepildījuši skābu alu. Alus ir dzīvs produkts, bet ar koka muciņām tā ir – saturs ātri jāizdzer. Koks ar laiku produktu sevī uzsūc, un, ja alus filtrācijas laikā cauri izsprūk kāda rauga šūna, tā kokā iedzīvojas un labos apstākļos un temperatūrā sāk «strādāt», un alus var samaitāties. Tāpēc tagad alu pārsvarā pilda nerūsējošās tērauda muciņās jeb kegos. Tās arī ir vieglāk mazgāt, un produkts tajās labāk uzglabājās,» skaidro G.Bodre. No Bauskā ražotā miestiņa pieprasītākais ir «Tumšais speciālais», kas šogad Latvijas alus festivālā pēc degustatoru vērtējuma apbalvots ar sudraba medaļu, bet iepriekš vairākus gadus saņēmis Gada preces titulu kā iecienītākais pircēju vidū. Degustē izgaršojotJaunas alus šķirnes radīšanas process ir garš un laikietilpīgs. Vispirms jāizzina klientu vēlmes. «Mums vesela komanda analizē, spriež, ko katrs darīs, un laboratorijā sākas eksperimenti. Tad ir vairākas degustācijas, kamēr tiek iegūta vēlamā produkta garša. Tas nav tik vienkārši,» uzsver laboratorijas vadītāja. Viņa rēķina, ka no iesala līdz produkta pildīšanai pudelēs paiet apmēram 40 dienu. Novērots arī, ka vīriešiem vairāk pie sirds iet Bauskas gaišais, bet sievietēm – tumšais alus, jo pēdējais tiek raksturots kā saldāks un «mīkstāks». Katru mēnesi ražotnē notiek vismaz viena degustācija. G.Bodre stāsta, ka, degustējot alu, vienmēr jāsāk ar vieglāko dzērienu, lai nezustu garšas īpatnības. Putām glāzē jāstāv vismaz trīs minūtes, un degustatori vēro, kā tās «uzvedas». Pats alus degustācijai tiek piedāvāts bez putām, lai var novērtēt dzēriena dzidrumu, krāsu, smaržu, garšu. «Mutē jāpaņem neliels malks un jāļauj tam lēni notecēt, pamazām to izgaršojot un saprotot, vai rūgtums ir paliekošs, cik tas ir patīkams un cik ilgi mutē turas garša. Alus jādzer no glāzes, lai aromātu var izjust, var redzēt arī krāsu, dzidrumu. Pirms lietošanas tas jāsaskalo, citādi viss B vitamīnu komplekss koncentrējas trauka apakšā un augša dzidrojas,» stāsta G.Bodre.Ar mēru – veselīgs Alus ražošanā viss sākas ar iesalu. Kādreiz alus darītavai bijusi arī sava iesalnīca, bet, iekārtām novecojot, to uzturēt neesot bijis ekonomiski izdevīgi, tāpēc tagad tur ir kvasa cehs, bet pašu iesalu ražotāji iepērk gatavu no Lietuvas. Vārot iesalu, tiek iegūta alus misa, kam pievieno apiņus – tie piešķir alum raksturīgo aromātu un rūgtumu. Misa speciālos traukos tiek atdzesēta un raudzēta, tai pievieno raugu, bet šo procesu alus darītavas tur noslēpumā, jo tieši pēdējā alus pagatavošanas posmā izveidojas alus garšas noteicošās nianses. Alū ir ļoti daudz laba. «Pamatu pamats ir misa, kas iegūta no iesala. Alus satur visu B grupas vitamīnu kompleksu, tas bagāts ar dažādām organismam nepieciešamām minerālvielām, apinītis dod spirgtumu, tajā pašā laikā ļoti labi nomierina nervu sistēmu un darbojas kā antioksidants, kas arī palīdz produktam ilgāk būt svaigam. Tikai tāpēc, ka alū viss ir dabisks, tas ātri skābst un, ilgāk pastāvot siltumā, trīs četru stundu laikā iebojājas,» stāsta laboratorijas vadītāja.Tā kā Zālīša kungs ir ilggadējs autovadītājs, viņš alu nedzerot nemaz, tikai profesijas dēļ to nogaršojot un arī ne vairāk par pieciem gramiem. Jāņos – tad gan nedaudz vairāk. «Alus arī ir alkohols, pierast var ātri. Droši vien arī es būtu pieradis, jo zinu ļoti daudzus savus kolēģus, kas pierada un tagad visi ir jau zem zemes. Mani no šitās lietas paglāba tas, ka es vienmēr biju pie stūres, un šoferis alkoholu lietot nedrīkst ne grama,» stingri teic meistars. Salīdzinot padomju laikā un patlaban ražoto alu, galvenā atšķirība ir tā, ka kādreiz alus veikalā nedrīkstēja uzglabāties ilgāk par astoņām dienām, bet nu to varot tirgot pat vairākus mēnešus. Tagad alus tiek rūpīgāk filtrēts, tādēļ arī uzglabāšanas laiks ir ilgāks. Alus meistara Kārļa Zālīša ieteikumi Alus jādzer no glāzes vai kausa Pirms lietošanas jāsaskalo Jādzer atdzesēts Neuzglabāt siltumā, jo ātri saskābst Nepildīt nesterilā koka muciņā Ja esi dzēris kaut gramu – pie stūres nesēdies!
