Rīt Ventspilī «DIENĀSKADLIDLAUKSPĀRĀKTĀLS» koncertturneju sāk «Prāta vētra».
Rīt Ventspilī «DIENĀSKADLIDLAUKSPĀRĀKTĀLS» koncertturneju sāk «Prāta vētra».
Sarunas sākumā Renārs piebilst, ka runāšot mazliet pieklusināti. Aiz muguras gara mēģinājumu nakts līdz sešiem otrdienas rītā – pēdējie mēģinājumi pirms «Prāta vētras» Latvijas turnejas atklāšanas koncerta Ventspilī – lielākās no izrādēm, kādas vēl neesot redzējis neviens koncertapmeklētājs Latvijā, un aizvest to uz ārzemēm gluži vienkārši neesot iespējams. Vērienīguma ziņā neko tamlīdzīgu vēl nav piedzīvojuši arī paši mūziķi, tāpēc, protams, izjūtot nelielu satraukumu par to, vai sarežģītā tehnika nostrādās, kā paredzēts. «Prāta vētras» liela uzdrošināšanās ir arī lēmums savu koncertturneju 1. septembrī (kā zināms, Renāra dzimšanas dienā) beigt «Skonto» stadionā – uz atsevišķu koncertu «Skonto», šķiet, līdz šim nav izšķīries neviens pašmāju kolektīvs. Tāpēc, Renārs uzsver, svarīgi, ka priekšpēdējais koncerts notiks Jelgavā – te varēs smelties drosmi un enerģiju nevienam neizstāstāmajā māju sajūtā, ko labā atmiņā «Prāta vētra» glabājot no pagājušā gada. Tā ka galvenais – sarunāt, lai 27. augustā Jelgavā nelītu.
Šī bija iespēja samēģināt pēdējoreiz, jo trešdien un piektdien spēlējat festivālā «Popkomm» Vācijā. Uz turnejas atklāšanas koncertu Ventspilī ieradīsities iepriekšējā naktī. Vai (spriežot pēc jūsu pašu izteikumiem par Ventspils koncerta vērienu un nozīmīgumu) šāda dinamika tevi nebiedē vai arī jūties pie tās pieradis?
Iespējams, ka tā pat ir labi… Neatliek laika nervozēt…?
Apmēram tā. Protams, tā sen vairs nav tā vecā, labā nervozēšana, kad viegli jūc prātā pirms iziešanas uz skatuves. Tagad to nomainījis viegls, patīkams satraukums… Ventspils būs īpaša ar to, ka pirmoreiz koncertēsim ar tādām tehnoloģijām – tas attiecas gan uz skaņu, gan video. To visu salaist kopā, lai sinhroni aiziet, būs intereanti. Bet pārāk nesatraucamies. Galu galā mēs esam muzikanti, mūsu uzdevums ir spēlēt mūziku.
Kaspars un tu esat atbildīgie par videoprojekcijām…
Kaspars uzņēmās lielāko atbildību, mani laipni iecēla par tādu kā uzraugu. Vakar vēl baigi ņēmāmies, kas kur labāk der, dažas lietas vēl domājam parediģēt.
Cik saprotu, koncerts iecerēts vairākās vizuāli atšķirīgās daļās.
Brīžiem pat grūti novilkt robežu starp tām, bet vispār kaut kas tamlīdzīgs ir domāts: vienubrīd skatuve pilnīgi nomainās, tad kaut kas parādās, kas cits pazūd…
…droši vien ar attiecīgām muzikālās programmas daļām – dažādu jauno un veco dziesmu proporcijām…
Nu jā: sākumā, piemēram, viens, kur uzsvars uz vecajām dziesmām, pēc tam – redz, kādi tie jaunie laiki… Mēģināsim atrast vidusceļu. Visu vienā koncertā nospēlēt arī nevar, iespējams, šo to programmā no koncerta koncertā pamainīsim. Jo iztikt tikai ar jaunajām dziesmām vien ir grūti, visu, ko gribētu, uzreiz nav iespējams…
Runājot par visjaunākajiem laikiem, «Dienās, kad lidlauks pārāk tāls» man šķiet visatšķirīgākais dziesmu rakstīšanas pieejas ziņā. Vecā kaluma hits «Colder» ir vienīgais, kurā jūtams autoru kolektīvam «Prāta vētra» pats par sevi piemītošais melodiskums, kas jūs galu galā padarīja par zvaigznēm. Un, tā kā «Colder» «Lidlaukā» tāds ir vienīgais, kā singls par jauno albumu neko īsti nepateica.
Dīvaini, es gan lielāku atšķirību saskatu, piemēram, starp šo un «Kaķēnu», kas pa pusei tapa datorā. Tagad turpretī dziesmas atkal saceram tāpat, kā esam to darījuši kopš deviņdesmito gadu sākuma. Festivāla «Popkomm» atklāšanā Vācijā, piemēram, divdesmit minūtes jaunās dziesmas spēlēsim akustiski, atgriezīsimies pie sākotnējā varianta, kas, kā jau viss, kas tapis uz akustiskās ģitāras, sākumā skanēja pilnīgi citādi. Vislielākie strīdi, kā īsti jāskan albuma versijai, bija tieši par «Colder».
Īpatnība tomēr ir – dažādie apstākļi, dažādās pasaules malas, kur dziesmas jaunajam albumam sacerētas.
Tas gan. Un tieši tas mani priecē – dziesma nav radīta vienkārši tāpēc, ka to vajag, bet katrai apakšā ir kāds stāsts: viena, piemēram, tiešām tapusi Losandželosas kalnos manā un Māra Mihelsona projektā «Galya», cita atkal ar Lindu Leen…
… vēl cita savukārt no Kaspara bungu improvizācijām vai Jāņa ierakstītajiem 28 ģitārceliņiem… Bet, runājot par jūsu fanu dažādību: meitene, kas «Among The Suns» nejauši «izrakusi» kādā lietotu preču tirgotavā Notingemā, un Jelgavas 1. ģimnāzijas audzēkņi, kas no klases klasē nodod atmiņu stāstus par to, kā «Prāta vētra» savulaik skolā esot slepeni mēģinājusi aiz skapjiem. Galvenā viņu atšķirība, protams, ir informētība – tas, ko viņi grib par jums zināt. Vai esi domājis par viņu atšķirībām arī vēl kādā ziņā?
Iespējams, ka ir arī citas, bet pamatā noteikti ir tas, ko teici – noteikta zināšanu bāze. Latvijā «Prāta vētra» ir pavisam kas cits nekā ārzemēs. Un arī, piemēram, Polijā esam pavisam kas cits nekā Zviedrijā, Zviedrijā kas cits nekā Polijā vai Vācijā. Tas tāpēc, ka mūsu došanās uz Rietumiem ir lēna – soli pa solim. Pēc Eirovīzijas «My Star» bija hits Skandināvijā un Beļģijā. Tad braukājām pa šīm valstīm, mums bija tādi mati, ģērbāmies tā. Nākamais laiks ar «Maybe» – Polija, Austrumeiropa. Interesanti, bet «Maybe» Skandināvijā un Beļģijā «neaizgāja». Tagad ir «Colder», kas savukārt uzrunājis Vāciju, ne tik daudz Poliju un Beļģiju. Katra grupa, kas darbojas kādas lielas kompānijas paspārnē, vēlas kļūt par šīs kompānijas prioritāti. Ja ietilpstam EMI, gribam, lai Eiropas EMI noteiktu atsevišķu valstu EMI nodaļām, ka «Prāta vētra» jāspēlē. Pagaidām katra valsts izvēlas – ar šo «Prāta vētras» albumu strādāsim, ar to – ne.
Tātad pagaidām katra tevis nosauktā valsts vai reģions jūs pazīst pēc kādas atsevišķas diskogrāfijas daļas un tai atbilstošā skatuves tēla. Kā šķiet, vai laiki, kad katru nākamo jūsu albumu visur uzņems vienlīdz labi, ir tālu?
Atbilde, protams, ir grūta. Ticība, kas mums vienmēr bijusi, saka – nepavisam nav tālu. Tai pašā laikā tas mazliet it kā biedē, jo saproti, cik jauks ir ceļš uz virsotni un ka tad, kad nonāksi topa augšgalā, būs jādomā par ko pavisam citu – kā tur noturēties.
Nekā jauna, ko gaidīt, tikai aizstāvēties. Garlaicīgi, vai ne?
Jā, «great expectations» būs beigušās, būs jācīnās tikai par to, ko esi sasniedzis.
Jūs varētu teikt līdzīgi kā lācītis Pūks: medus ir salds, bet brīdis pirms tā ēšanas – vissaldākais.
Tieši tā. Tad jau acis mirdz visspožāk. Un tieši par to arī ir stāsts.
