«Vai tu gribi, lai es tev šovakar izstāstu pasaciņu?»«Aha… Gribu!»Reiz sensenos laikos dzīvoja maza meitenīte. Zilām actiņām un gaišiem saules krāsas matiņiem. Vismīļākais tai bija liels, lempīgs lācis. Izdilušām ķepām un saķepušu spalvu. Tas bija draugs un acuraugs. Tas gulēja blakus, ēda negaršīgo brokastu putru, spēlējās ar citām rotaļlietām un dzēra smilšu tēju no dadžu lapām. Tumšās naktīs lācis sargāja meitenītes miegu no biedējošiem tēliem, kas mēdz apciemot mazu bērnu sapņus. Tā pagāja mazās meitenītes bezrūpīgās bērnu dienas un pienāca skolas rīts. Tik dzestrs un miglas pieliets kā pieklājas septembrim. Tik satraucošs un biedējošs. Katram mazam cilvēciņam dzīvē pienāk šis pirmais skolas rīts.«Vai arī man pienāks šis rīts?» «Pavisam noteikti pienāks,» maigi skanēja māmiņas balss. Mazā meitenīte savu pirmo skolas rītu pavadīja pavisam drūmā omā. Putra šķita īpaši sāļa, un tēja nepavisam netaisījās atdzist. Smukā svētku kleitiņa likās smaga un neērta, bet jaunās kurpes spieda. Un tā mugursoma. Tā nepavisam nemaz vairs nelikās tik jauka kā veikalā. Un tomēr, glauni saģērbta, mazā pirmklasniece bija gatava doties pretī lielajam nezināmajam. Māmiņa aiz lepnuma un satraukuma nezināja, kur likties. Viņas mazais meitēns jau pirmklasnieks! Bet kas tad tas? Viņas skolniecei vienā rokā puķu pušķis, otrā – lielais, lempīgais lācis. Māmiņa, dusmīgi šūpojot galvu, izņēma to meitai no rokas – lācim jāpaliek mājās. Nu šis rīts likās pavisam drūms. Samierinājusies ar savu nolemtību, meitene kopā ar māmiņu bija ieradusies skolā. Sēdēja neērtajā skolas solā kopā ar citiem samulsušiem bērniem. Kuri gluži tāpat kā mazā meitene nesaprata, kas tā par muļķīgu ideju – iet skolā. Kad tu tik jauki esi spēlējies ar savu lāci un nebēdājis par visām tām pieaugušo problēmām. Nudien, kam gan tas ir vajadzīgs? Tāpat esmu gana gudra, prātoja mazā skolniece, klausoties skolotājas dedzīgajā runā. Beigās jau bija labi, pārnākdama mājās, meitenīte piedzīvoto atstāstīja savam draugam – lācim. Tā skola jau varbūt nebūs tik slikta… Mēs ēdām konfektes, un skolotāja mums katram iedeva smuku kartīti. Mamma teica, ka tas esot apsveikums ar pirmo skolas dienu. Žēl tikai, ka tagad katru dienu būs tur jāiet. Būšot jāmācas lasīt un rakstīt. Un zīmēt, hmm, zīmēt man patīk… Pagāja laiks, mēneši, gadi, un mazā meitene bija izaugusi liela. Savu pirmo skolas dienu viņa tagad atceras ar vissiltākajām atmiņām. To 1. septembra dzestrumu un miglas burvību viņa neaizmirsīs nekad. Tāpat kā savu pirmo skolotāju ar dedzīgo runu. Un samulsušos skolēnus, ar kuriem kopā tik daudz laba piedzīvots. «Un tagad ņem savu lielo, lempīgo lāci un čuči saldi. Tev ir labi jāizguļas, rīt būs tavs pirmais skolas rīts.» Māmiņa noglāstīja meitiņas galvu, mīļi uzlūkojot lielo, lempīgo lāci ar izdilušajām ķepām un saķepušo spalvu. Tas tikpat cieši lūkojās viņā kā tajā tālajā septembra rītā. Šis rīts pienāk katra maza cilvēciņa rītā. Tik satraucošs un neizprotams. Un tikai ar gadiem saproti pirmās skolas dienas īpašo nozīmi. Lai katram mazajam pirmklasniekam šis rīts paliek atmiņā kā viens no skaistākajiem. Tik dzestrs… un burvības pieliets.
