Atsaucoties uz skolotāja Viļņa Beitiņa (1932–2005) atmiņu stāstu “Aizejošās dienas atblāzma”, ko piecpadsmit turpinājumos publicēja “Ziņas”, uz redakciju piezvanīja agrākais salgalietis, bet jau gadus sešdesmit rīdzinieks Ēriks Kerēvics, kurš parasti vasarās, bet tagad arī pandēmijas laikā kopā ar dzīvesdraugu Zinu dzīvo savās dzimtajās mājās Stabukrogā.
Ēriks Kerēvics ir dzimis 1940. gadā Iecavas slimnīcā, kas ir divpadsmit kilometru attālumā no Stabukroga. Līdz Emburgai ir apmēram seši kilometri. Līdz vecajai Salgales skolai (agrāk saukta arī par Emburgas skolu), kur Ēriks sāka skolas gaitas (mācījās pie skolotājas Gaidas Beitiņas) un kas kopš 1980. gada stāv tukša, vēl tuvāk – pusotrs kilometrs. Ēriks Kerēvics ar lepnumu stāsta par saviem prieštečiem, kas pa mātes līniju nāk no netālajām Runču mājām.
Māju vārds nesaistās ar kaķiem
“Runči jāizrunā ar uzsvaru uz pirmo zilbi,” paskaidro Ēriks, ar to liekot saprast, ka māju vārds nav īsti sinonīms vīriešu dzimtas kaķiem. Viņa vecāmāte Trīna Goba, kas apprecējās ar kalēju Jāni Kārkliņu, nāca no deviņu bērnu ģimenes. Ēriks Kerēvics glabā sava vectēva amata meistara diplomu, tas izdots Polijā, Varšavā, kur vectēvs dienējis Krievijas cara armijā. Vīram ar tādiem “stipriem papīriem” Bērzu muižas barons fon Grotus piešķīris zemi mājas un smēdes būvēšanai. Tā apmēram pāris kilometru no Stabukroga tapuši Kārkliņi. Līdz mūsdienām no tiem nav palicis pāri pat zemes īpašuma nosaukums. Pats kalējs Jānis Kārkliņš gāja bojā 1944. gada vasarā, kad Latvijai pāri gāja Otrā pasaules kara fronte un frontes līnija bija tieši pa Lielupi. Sprāgstoša mīna 74 gadus veco vīru ievainoja vēderā brīdī, kad viņš, atstājis patvērumu Kārkliņu pagrabā, gāja apraudzīt ganībās izlaistos zirgus. Turpat netālu Ķoču mājās atradusies vācu armijas lazarete, kur ievainoto tēvu aizvedusi meita Elza, Ērika Kerēvica mātes Mildas māsa un viņa krustmāte. Diemžēl kaujas apstākļos, kad vācieši atkāpās, glābt Jāņa Kārkliņa dzīvību nav bijis iespējams. Vectēva līķis aprakts pie Iecavas, Pidriķu muižas dārzā. Kad kaujas norimušas, tuvinieki viņu pārapbedījuši Zosēnu kapos.
Direktors uzrunā jaunkundzi
Par mātes radiem Ēriks Kerēvics stāsta: “Mana māte Milda Kārliņa bija ģimenes cilvēks. Viņa sabiedriskajā dzīvē nepiedalījās, turpretī māsa Elza, kā arī brāļi Rūdolfs un Voldemārs bija ļoti sabiedriski.” Rūdolfs Kārkliņš studējis par mācītāju, tomēr kaut kādu apstākļu dēļ nav ticis ordinēts. Lielāko sava mūža daļu viņš nodzīvojis un miris 1979. gadā Valkā, kur strādājis Igaunijas konsulātā. Būdams neordinēts mācītājs, Rūdolfs Kārliņš tomēr bijis tiesīgs veikt atsevišķas reliģiskas darbības, piemēram, pavadīt bērēs aizgājējus. Pēc Baltijas valstu okupācijas viņu vajājusi čeka, bet vācu laikā nacisti ieslodzīja Salaspils nometnē. Pēc kara represijas nerimās, un Rūdolfs Kārliņš uzrakstījis vēstuli Staļinam, kur sūdzējies par saviem vajātājiem. Dīvainā kārtā vēstulei bijis pozitīvs rezultāts – vajāšanas rimušās. Ēriks Kerēvics spriež, ka čekisti, iespējams, piesējušies kādiem Rūdolfa Kārkliņa izteikumiem, izvadot aizgājēju.
Par otro Ērika Kerēvica onkuli Voldemāru Kārkliņu zināms, ka viņš strādājis Salgales pagasta valdē par rakstvedi, arī bijis aizsargs. Nacistu okupācijas laikā bija Salgales pagastvecis. Par to, ka viņš būtu iejaukts kādos nacistu noziegumos, ziņu nav. Tomēr kara beigās, kad tuvojās fronte, Voldemārs Kārkliņš emigrēja, jo jutās apdraudēts. Viņš dzīvoja, kā arī mūžībā aizgāja ASV.
No krustmātes Elzas Kārkliņas (1903–1986) Ēriks Kerēvics ir mantojis fotoalbumus, kas stāsta par 30. gadu dzīvi Salgales pagastā. Aizsardze Elza Kārliņa bija sabiedrībā ieredzēta, patikusi daudziem, taču, sasniedzot četrdesmit gadu vecumu, bija palikusi neprecējusies. Ēriks Kerēvics domā, ka tas varēja būt saistīts ar to, ka jaunībā mīlestībā sanācis vilties, un tad jau paļauties uz otra cilvēka uzticību bijis grūtāk.
Albumā glabātā fotogrāfija liecina, ka viens no sabiedrībā labi pazīstamiem cilvēkiem, kas cienījis Elzu Kārkliņu, bija Salgales skolas direktors A.Siliņš. Diemžēl par viņu tuvāku ziņu nav ne Ērikam Kerēvicam, ne arī Ozolnieku novada vēstures materiālu glabātājam Aigaram Stilleram, kurš piezīmē, ka ir problēmas ar piekļuvi Salgales pagasta vēstures materiāliem. Direktora Siliņa portreta fotogrāfijā, ko 1934. gadā Elza saņēmusi no viņa dāvanā, glītā rokrakstā rakstīts: “Par piemiņu Kārkliņas jaunkundzei.” Skolas direktors redzams glītā uzvalkā ar kaklasaiti un Triju Zvaigžņu ordeni pie krūtīm. Šo apbalvojumu piešķir par nopelniem tēvijas labā, kas var izpausties valsts, pašvaldību, sabiedriskajā, kultūras un saimnieciskajā darbā. Taču, kā iespējams secināt no pētnieces Alīdas Zigmundes rakstītā, no 1924. līdz 1940. gadam ar Triju Zvaigžņu ordeni ievērojami vairāk apbalvoja skolotājus. Tie tika piešķirti gan darba, gan dzīves jubilejās. Piemēram, 1930. gadā, svinot Rīgas pilsētas 1. pamatskolas 575 gadu jubileju, ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvoti arī tās skolotāji Andrejs Spudiņš un Reinholds Bodnieks. Alīda Zigmunde piezīmē, ka tolaik bija iespēja Triju Zvaigžņu ordeni saņemt vairākkārt. Starp divkārtējiem tā saņēmējiem arī bija skolotāji. Interesanti, ka par Triju Zvaigžņu ordeni bija jāmaksā. Cena auga, augot ordeņa šķirai. Par 5. šķiras ordeni bija jāmaksā 20 latu, kas tolaik skolotājam nebija maza nauda. Vēl tāds zīmīgs fakts, kas atrodams Nacionālajā enciklopēdijā, – sešpadsmit pirmskara gados (no 1924. līdz 1940. gadam) ar Triju Zvaigžņu ordeni tika apbalvotas 8822 personas, bet 26 gados pēc valsts neatkarības atjaunošanas (no 1994. līdz 2000. gadam) apbalvoto ir ievērojami mazāk – tikai 2570 personas. Vislielākais kritums ir tieši vietējo izcilnieku vidū.
Mežabrāļu liktenis
Ēriks Kerēvics stāsta par krustmātes Elzas Kārkliņas piedzīvoto laikā, kad Salgales un Garozas mežos mita mežabrāļi. Reiz 40. gados, kad viņa kopā ar pienavedēju braukusi no Stabu krejotavas uz Iecavas pienotavu, pie Rumbu kapiem braucējus apturējuši partizāni. Izdodot “pavadzīmi”, ar ko atskaitīties pienotavā par kravas trūkumu, mežabrāļi krējumu atņēmuši un braucējus atlaiduši. Elza vēlāk savējiem stāstījusi, ka mežabrāļi viņai bijuši pazīstami – bijušie aizsargi, vietējo saimnieku dēli. Taču, čekistu pratināta, viņa tos nav izdevusi.
Ēriks Kerēvics uzsver, ka mežabrāļu dzīve tajā laikā daudziem beigusies traģiski. Savas mājas pagalmā nošāvies Renceļu māju saimnieka dēls. 1950. gada 11. janvārī meža bunkurā tika iznīcināti Salgales pagasta partizāni Jānis Freimanis, Jānis Kāpostiņš un Laimonis Zīrāks. Netālu no Jelgavas–Krustpils dzelzceļa līnijas pie Ozolnieku un Iecavas novada robežas tika uzstādīts piemineklis.
Ēriks Kerēvics stāsta, ka ap to laiku (1944./1945. gadu mijā) Elza Kārkliņa pieņēma bildinājumu. Tā vairs nebija jaunības mīlestība. Gan Elzai, gan viņas bildinātājam Jēkabam Puķem bija pāri četrdesmit. Viņa – agrākā aizsardze, nacionāli noskaņota, Latvijas laika sabiedrībā cienīta sieviete, viņš – no kara pārnācis padomju armijā cīnījies vīrs, tolaik strādājis Iekšlietu tautas komisariātā. Pēckara pirmais Salgales pagasta padomes priekšsēdētājs. Jēkabs bija vietējais, un Elza viņam patikusi jau sen. Agrā jaunībā bijis precējies ar citu sievieti, ar kuru laulība šķirta.
1945. gada janvāra sākumā Jēkabs Elzai raksta: “Mana dzīve ir bijusi tik vētraina, un maz viņā ir gaišās dienas. Ja pēc visa, kas pārdzīvots, gribētos mazliet laimes, es domāju, mīļā Elziņ, tu neliegsi man roku kā draugam, ar kuru varētu kā Aspazija saka, uz “ideālu drupām” laimes druskas meklēt. Es jau saprotu, tu skaties uz mani ar neuzticību. Sak, kas var zināt? Ko var zināt? Bet, mīļā pelīt, arī es esmu tikai cilvēks. Varbūt kādreiz dzīvē tu mani pratīsi novērtēt. Līdz šim mēs esam bijuši svešinieki, kaut gan mūsu dvēselēs ir daudz radniecīga. Man nāk prātā romāns “Kuģi, kas satiekas naktī”.
(..) Šovakar ir kluss brīdis. Dvēsele it kā atraisās spārnos labākai dzīvei, labākai domai. Aizmirstas, ka apkārt staigā nāve.
(..) Gaidi mani sestdienas vakaru. Ja nebūs kas neparasts, būšu pie Tevis. Pagaidām nosūtu ar vēstuli vienu bučiņu (vārds pasvītrots – red.). Tas ir, ja ar to Tev varu sagādāt prieku. Ja nē, tiekoties paņemšu atpakaļ. Uz redzēšanos! Tavs J.P. ”
Atbildes vēstules nav. Taču 1945. gada 30. janvārī Jelgavā tiek reģistrēta Elzas Kārkliņas un Jēkaba Puķes laulība. Ēriks Kerēvics domā, ka no Elzas puses tas bija aprēķins. Viņa vienkārši vēlējās būt drošībā. Precoties ar komunistu un čekistu, tolaik, staļiniskā terora apstākļos, viņa jutās pasargāta. Kārkliņos tika ievilkts telefons. Tas arī norādīja, ka Jēkabs Puķe ir svarīga persona. Taču no darba Iekšlietu tautas komisariātā Jēkabs, iespējams, Elzas iespaidā aizgāja. Saglabājies nostāsts, ka viņš kādu apdraudētu cilvēku brīdinājis par izvešanu 1949. gada 25. martā. Abi nodzīvoja laulībā, līdz nāve viņus šķīra. Ērikam Kerēvicam Jēkabs Puķe palicis atmiņā kā humoru mīlošs onkulis un liels grāmatu lasītājs.
Par tēva radiem viņš teic, ka tēvs Viktors nāk no kalpu ģimenes, kurā bijuši septiņi bērni. Viņi nomājuši saimniecības, kādu laiku strādājuši arī Valsts prezidenta Jāņa Čakstes dzimtas mājās Aučos. 1939. gadā radi aizdevuši naudu un tēvs nopircis Stabukrogu, kuram varētu būt vairāk nekā divsimt gadu. Par to liecina manteļskurstenis un māla ķieģeļi. Stabukrogā bijis veikals, kam tēvs bijis gan īpašnieks, gan sagādnieks, gan arī pārdevējs. Pēc kara viņš palika strādāt veikalā, tikai nebija vairs tā īpašnieks. Pats Ēriks izmācījās par elektromehāniķi un palika Rīgā. Tomēr pensijas gados velk atpakaļ uz bērnības vietām.
