Esmu jelgavniece no dzimšanas, bet nu jau vairākus gadus dzīvoju Liepājā. Uz Jelgavu palaikam atbraucu apciemot radus vai pavadīt kādu aizgājēju, redzu savu tagadējo pilsētu Liepāju un arī Jelgavu.
Esmu jelgavniece no dzimšanas, bet nu jau vairākus gadus dzīvoju Liepājā. Uz Jelgavu palaikam atbraucu apciemot radus vai pavadīt kādu aizgājēju, redzu savu tagadējo pilsētu Liepāju un arī Jelgavu. Salīdzinājums Jelgavai godu nedara.
Vispirms jau par tiem pašiem autobusiem, par kuriem tik daudz dzird runājam un rakstām laikrakstos.
Dzelzceļa stacija. Izkāpuši no vilciena, cilvēki bariem skrien uz autobusu pieturu, bet saraksts, kas vēstī par autobusu pienākšanas un atiešanas laikiem, ir salauzts, sarūsējis, atiešanas laiki izdzisuši, maršruta numuri nav redzami. Varbūt autobusu parka vadītājai vajadzētu atlicināt no savas «trūcīgās» algas un savā glaunajā limuzīnā aizbraukt līdz Liepājai. Tur viņa ieraudzītu, ka katrā pieturā ir skaidri salasāms autobusu atiešanas un pienākšanas saraksts, jaukas nojumītes, kur patverties no lietus un sniega, soliņi, kur apsēsties vai nolikt nesamo. Jelgavā tikai dažās pieturās ir norādīts atiešanas vai pienākšanas laiks, nemaz jau nerunājot, ka visiem autobusiem uz pakaļējiem stikliem nav maršruta numuri. Pasažieri skrien, lai paspētu uz pieturā stāvošo autobusu, bet izrādās, ka tas nemaz nav īstais. Stāvot Centrālajā laukumā, cilvēki cits citam jautā: «Cik, lūdzu, ir pulkstenis? Vai drīz nāks vajadzīgais autobuss?» Bet pulkstenis, kas kādreiz greznoja viesnīcas jumtu, laikam guļ līdzās Ļeņina piemineklim. Veci cilvēki ar cimdiem rokās velk no somiņām brilles, lai saskatītu pulksteni. Redzēju vecu mammiņu, kas, tā arī neuzzinājusi vajadzīgo laiku, paņēma spieķīti un devās uz mājām ar kājām.
Ļoti žēl, ka Jelgava šogad nav mainījusies uz labo pusi, ir pelēka un nepievilcīga. Vairākos avīžu kioskos apjautājos par autobusu sarakstiem. Varbūt tādu nemaz Jelgavā nav?
Patiesā cieņā Dinesone, pensionāre Liepājā
