Vēloties izrādīt solidaritāti rūpēs par planētas nākotni, mūsu ģimene sestdien pirmo reizi piedalījās Zemes stundā. Drīzāk gan jāsaka, ka centāmies piedalīties, lai pēc tam mēģinātu tikt galā ar veselu kaudzi pārdomu, ko šādas svinības (kā to nodēvējis Pasaules Dabas fonds) izraisīja.«Kāpēc vispār tā gaisma jāizslēdz!» piemēram, bija uztraucies mūsu jaunākais dēls. Dzīvojot laukos, elektrības piegādes traucējumi, kas bez brīdinājuma iemet māju mēmā tumsā, nav nekāds retums. Mazie bērni parasti uz to reaģē ar pamatīgu izbīli un taustīšanos pēc mammas. Taču te viņa pēkšņi piedāvā labprātīgi pasēdēt spocīgajā sveču gaismā. «Zeme jāsaudzē, lai nerastos klimata izmaiņas. Piemēram, nesāktos lielas vētras vietās, kur parasti tās nav novērojamas,» mēģināju mazajam skaidrot. «Tornado? Arī pie mums?!» viņš satraucās vēl vairāk, īpaši redzot, ka kaimiņu mājās gaisma deg pilnā sparā. Vajadzēja vēl kādu brīdi, lai nomierinātu dēlu, ka neizslēgtai spuldzītei tomēr nebūs tieša un tūlītēja sakara ar viesuļvētru.Kāda tad šai Zemes stundai galu galā jēga? Jautājums, kas tovakar tā arī palika karājamies gaisā. Protams, ir apsveicams katrs labas gribas žests glābt, dot, palīdzēt un ziedot. Tomēr – kāds labums slimniekam, kam akūti nepieciešami tūkstoši sirds pārstādīšanai, no sagrabinātiem pārdesmit santīmiem, ko parasti atmet svešiniekam? Tajā stundā, kas plaši tika reklamēta visā pasaulē, neprasīja pat izslēgt televizorus, datorus, ledusskapjus, sildītājus un citus lielākos elektrības rijējus. Televīzija demonstrēja filmiņu, ko bērni ar nepacietību bija gaidījuši visu nedēļu, un ielu apgaismojums joprojām dega ar pilnu jaudu. Šo lavīnu, kas ved uz pasaules galu jeb noslīkšanu savos mēslos, vienkārši apturēt nevar. Tāpēc plika attieksmes demonstrēšana šajā gadījumā ir tikai kā niecīgas salmu sētiņas celšana tās postošajā ceļā.
