Kubiešu grupas «Habana Sax» koncertā Jelgavas kultūras namā redzētais, dzirdētais un sajustais pārsniedza iepriekš paredzēto.
Kubiešu grupas “Habana Sax” koncertā Jelgavas kultūras namā redzētais, dzirdētais un sajustais pārsniedza iepriekš paredzēto.
Kā intervijā Latvijas Radio izteicās “Habana Sax” vadītājs saksofonists Horhe Luiss Almeida: “Pasaulē saksofonkvarteti spēlē vienu un to pašu. Mēs gribam atšķirties, tāpēc komponējam, un mums ir sitamo instrumentu spēlētājs.” “Habana Sax” vispirms pārsteidz ar brīvu izturēšanos: jau uznākot uz skatuves, viņi muzicē. Nē, tā nav instrumentu skaņošana, tā jau ir spēle, improvizācija, kur žilbinošā tempā mainās sopranīnosaksofons ar flautu, tenorsaksofons ar kubiešu sitamajiem (grabināmajiem) instrumentiem – maraku, šeikeri un bieži arī koka nūjiņu pieskārieniem cietiem priekšmetiem. “Habana Sax” kompozīcijas nevar iedomāties bez šiem skaniskajiem efektiem, kuru partitūru lieliski pārvalda visi dalībnieki, – salīdzinot ar kulināriju, pagatavotais gardums nav iedomājams bez garšvielām. Bet tā nav tikai izrādīšanās, tās ir pamatīgas gan savas tautas, gan afroamerikāņu, gan Karību jūras salu un spāņu mūzikas studijas. “Saragode” – tuvu koncerta pirmās daļas nobeigumam izskanēja kompozīcija, kuras saknes rodamas antifonā dziedājumā un kuru pazina jau viduslaikos, bet Kubā – baznīcas skolās 16. gadsimtā. Taču nevienā “Habana Sax” skaņdarbā nav ilgstošas kavēšanās vienā noskaņā, to pārtver koncertējošā džeza stils – ass, spriegs, impulsīvs, brīžiem pat azartisks. Ansambļa dalībnieki jāapbrīno arī par prasmi veidot performances, ātrumu, dejas plastiku, klusu sist plaukstas tā, ka tas jau vien ir vesels māksliniecisks priekšnesums. Stilu miksēšana, bet tā jau sakām mēs, eiropieši. “Habana Sax” teiktu – “salsa”, kas nozīmē ne tikai deju, tā ir arī “mērce”. Kaut kas no salsas ieskanējās pirmajā daļā 5. skaņdarbā ar ļoti skaistu altsaksofona solo. Tur (bet, protams, arī citos programmas darbos) parādījās labs ansamblis, virtuoza, brīva, viegla visu dalībnieku spēle. Lai arī samērā īss bija koncerta pirmās daļas 2. skaņdarbs, tas neapšaubāmi saistīja ar “latino jazz” – stilu, kas patlaban aktuāls pasaulē, bet ko koncerta klausītāji varēja baudīt no pirmavota. Klausoties abu koncerta daļu sākumu, šķita, ka dzirdu veselas muzikālas ainas, kurās ieskanas dabas nemainības, skaistuma un varenības vēsmas. Bet neviens ansamblis neiztiek bez pazīstamu tēmu variēšanas. Šoreiz tās bija Džordža Geršvina “Summertime”, Djūka Elingtona “Karavāna”. Abās šajās tēmās “Habana Sax” improvizācijās aizgāja stipri tālu no pirmavota, vairāk rādot koncertiskā džeza iezīmes. Varbūt šodien liriski romantiskā stīga ir lieka? Akadēmisku džeza studiju pamatu spēles manierē apliecināja improvizācija par Johana Sebastiāna Baha Do minora fūgas tēmu – strikta, dejiska, ko bieži klasiskā džeza versijā spēlē saksofonu kvarteti. Klausoties likās, ka esam aizvesti gluži vai improvizācijas “tuksnesī” – tēmas nav? Nebūs? Aizmirsusies? Nē, katras improvizācijas beigās tā ir kā ilgi gaidīta veldzējoša oāze. Žilbinošs temps, perfekts izpildījums. Koncerta otrajā daļā H.L.Almeida klausītājiem izteic priekšlikumu muzicēt kopīgi un rod dzirdīgas ausis un darboties varošus klausītājus. Strauji tuvojas koncerta izskaņa, kur uzzibsnī ansambļa daudzpusīgā meistarība, kādā no numuriem parodējot aprobežotu, despotisku orķestra diriģentu. Savukārt citā improvizācijā skarta “publicistika” – visiem stiliem pievienojot vēl repu. Jelgavnieki negrib doties mājup, jo kaut kas tik spilgts ilgi nav vērots un diezin vai tik drīz arī būs.
