Izglītības speciālisti nonākuši pie secinājuma – lai atvieglotu skolēniem attālināto mācīšanos, nepieciešams par 10–30 procentiem samazināt kopējo mācību satura apjomu. Kā to izdarīt? Par to projekta “Skola 2030” vebinārā “Mācību satura apjoma izvērtēšana attālinātas mācīšanās laikā” sprieda dažādu mācību jomu eksperti.
Viņi aicināja sākt ar sasniedzamā rezultāta izvēlēšanos trīs gadu periodam, no tā savukārt izraugoties to daļu, kuru būtu vislabāk mācīt kombinētās/attālinātās mācībās, izvērtējot tematu apguves nepieciešamību, nosakot tos tematus, kurus apgūt nebūtu tik aktuāli un pie kuriem varētu atgriezties vēlāk, kad situācija ar “Covid-19” normalizētos.
Vairāk laika interneta rīkiem
Latviešu un mazākumtautību valodu mācīšanas eksperts Arvils Šalme uzsver vairākas attālināto mācību priekšrocības: skolēniem ir iespēja strādāt ar dažāda rakstura un žanra tekstiem; izmantot plašus interneta resursus; izmantot interneta rīkus, kas paredzēti valodu apguvei; ir laiks sameklēt vārdu nozīmi, pārbaudīt pareizrakstību, strādāt ar elektronisko latviešu valodas rokasgrāmatu; ātri strādāt ar medijpratību – pārbaudīt avotu uzticamību un faktu precizitāti.
A.Šalme skolotājus aicina pievērst uzmanību arī tādām divām svarīgām lietām kā tekstpratībai un tekstradei. Mācoties attālināti, skolēniem būtu nepieciešams lasīt, klausīties un vērot pēc iespējas vairāk dažādus tekstus. Savukārt, lai viņi paši varētu radīt tekstus, jāiepazīst tekstu uzbūve, jāpilnveido valodas stils un jāiepazīstas ar leksiku.
Vairāk lasīt un klausīties
Svešvalodu jomas eksperte Rita Kursīte pauda savu un daudzu svešvalodu pedagogu viedokli, ka jau kopš pavasara skolēni nav pietiekami apguvuši dažādas gramatiskās struktūras, jo materiāla nostiprināšana jāuzņemas bērniem pašiem, turklāt stipri klibo arī izrunas apguve. Skolotājiem jāņem vērā, ka, mācoties attālināti, samazinās apjoms, ko var apgūt vienā stundā, un neveidojas tik labas skolēnu sadarbības iespējas. Protams, tehnoloģijas un dažādi rīki piedāvā iespējas sadalīt skolēnus “istabās”, taču tas šo problēmu atrisina tikai daļēji, uzskata R.Kursīte. Viņa piedāvā neapgūto kompensēt ar lasīšanu un klausīšanos, izmantojot video un audio ierakstus. Skolotāji arī mēdz sūdzēties, ka attālinātajās mācībās ir grūti kontrolēt, vai skolēni rakstu darbus ir pildījuši paši, tāpēc eksperte iesaka pārbaudes darbus organizēt ar ieslēgtām kamerām un laika kontroli.
Diemžēl samazinās arī skolēnu motivācija, jo īpaši vidējā vecumā. Iespējams, to var uzlabot, pedagogiem izmantojot daudzveidīgākus mācību materiālus un darba formas, ļaujot strādāt savā tempā tiem skolēniem, kuriem mācības neiet tik raiti, uzdodot nelielus rakstu darbus, stāstījumus un projektu darbus, kā arī vairāk laika veltot sasveicināšanās un atvadīšanās rituāliem, uzdodot bērniem jautājumus par garastāvokli un vairāk smaidot, iesaka eksperte. “Skolotājs klasē ir kā aktieris uz skatuves, bet tagad – datora vai videokameru priekšā,” viņa piebilst, tomēr mudinot pedagogus pārāk neaizrauties ar digitālo rīku maiņu.
Nepazaudēt vēstures kopainu
Sociālās un pilsoniskās jomas eksperts Ansis Nudiens iesaka vēsturē samazināt aplūkojamo piemēru skaitu, taču tajā pašā laikā norāda, ka ir svarīgi skolēniem veidot izpratni par kopējo vēstures periodizāciju un nozīmīgākajām cēloņu un seku sakarībām, protams, vadoties pēc skolas, klases un skolēnu darba tempa.
Lai lemtu par atteikšanos no kāda temata, 9. un 12. klasē primārā ir eksāmenu programma, bet, mācot pārējām klasēm, jāraugās konteksts, kopaina un jācenšas izskaidrot lielākas vēstures cēloņsakarības. Lai bērnus nepārslogotu, jāsamazina satura apguves ātrums, iesaka eksperts.
Viņš arī min piemēru, ka 8. klasē apgūstamo tēmu par Pirmo pasaules karu, kas mācāma klases noslēgumā, iespējams, vajadzētu pārcelt uz 9. klases sākumu. Tāpat, iespējams, 11. klasē kādi temati ir mazāk nozīmīgi, bet citi – vairāk, un skolotājam jāizlemj, kurus izvēlēties mācīt attālināti. Šādus izvēles principus var izmantot arī citu priekšmetu mācīšanā.
Par otru svarīgāko lietu A.Nudiens uzskata sistemātisku prasmju attīstību, atbalstot skolēnu prasmes. Piemēram, uz viena piemēra pamata attīstot prasmi pētīt un analizēt dažādus vēstures avotus. Tāpat svarīgi ir arī attīstīt prasmes argumentēt, izteikt nevis subjektīvu vai emocionālu, bet argumentētu viedokli, argumentu veidošanā izmantojot apgūtos materiālus. Svarīgi, lai skolēniem būtu vajadzīgais atbalsts. Sākumā var iedot konkrētus teksta fragmentus, tālāk – avotu sarakstu, pēc tam – kritērijus, lai skolēns pats atrod avotus, kas atbilst kritērijiem (tā jau ir “augstākā pilotāža”). Skolotāji var sagatavot kritēriju sarakstus, iemācīt tos izmantot un pārbaudīt avotu ticamību. Kā atbalsts skolēniem var būt pedagoga sagatavoti gramatiskie organizatori, kā arī “YouTube” kanāls par vēsturi “Vēsturnīca”, raidījuma “Atslēgas” sērijas, Lielbritānijas skolu resurss “Britannica” u.c.
Saskatīt skolēnu prasmes
Savukārt dabaszinātņu mācību jomas eksperte Līga Lasmane ir pārliecināta, ka šo jomu nav nepieciešams pārstrukturēt un tematus var mācīt tādā secībā, kādā tie tiek piedāvāti. Viņa uzskata, ka skolēniem jāpiedāvā pēc iespējas vairāk vizuālās informācijas – shēmas, tabulas –, kā arī stratēģijas (arī pētnieciskās stratēģijas). “Tos sasniedzamos rezultātus, ko nevar īstenot attālināti, atzīmējiet savos tematiskajos plānos un atstājiet klātienei,” viņa mudina skolotājus. Dabaszinātnēs tie būtu pētnieciskie un laboratorijas darbi, taču tos iespējams daļēji aizstāt ar analizējošiem rīkiem, virtuāliem eksperimentiem un demonstrējumiem, nobeigumā veicot analīzi. Turpretī, ja skolotājs izšķiras uzdot veikt eksperimentu mājas apstākļos, būtiski ir atgādināt par drošības noteikumiem.
Dabas zinātnēs (un arī citās jomās), sākot jaunu tematu, ir svarīgi noskaidrot, kādas ir skolēnu prasmes. “Saskatīt prasmes, kas ir pēctecīgas. Un svarīgi ir, kā mēs tās mācām: sākam ar jautājumu uzdošanu, skaidrošanu, tad pārejam uz argumentēšanu, zinātnisku argumentēšanu un pretargumentēšanu,” saka L. Lasmane.
Pārceļam uz nākamo gadu
Arī matemātikas mācīšanas eksperts Jānis Vilciņš iestājas par pētniecisko prasmju attīstību. “Pētnieciskie uzdevumi ir jāvirza uz ļoti konkrētu sasniedzamo rezultātu, kuru var pārcelt uz nākamo gadu. Tādējādi mēs neko nezaudējam, nesagraujam satura pēctecību, saturs nepalielinās, jo šādi sasniedzamie rezultāti ir plānoti. Skolēni būs izauguši, un uzdevumi būs viņiem piemēroti,” skaidro eksperts. Viņš aicina skolotājus nesteigties. “Satura apgūšanai nevajadzētu būt pašmērķim. Turpinām mācīt pēc būtības, nepārvēršam par mehānisku uzdevumu izpildi,” ieteic J.Vilciņš. Viņaprāt, ir svarīgi, ka arī attālinātajā mācību procesā skolēni vārdiski komunicē, un to ir iespējams nodrošināt. Tāpat eksperts iesaka izmantot lietotni “GeoGebra”, aplikāciju “Math” un citus rīkus.
Izmantot materiālus, kas ir mājās
Tehnoloģiju mācību jomas eksperte Madara Kosolapova atzīst, ka ir temati, kurus pilnā apjomā nevar apgūt materiālu un nepieciešamo iekārtu dēļ, piemēram, koka apstrādi ar dažādiem instrumentiem. Taču to var aizvietot ar griešanu un līmēšanu, izmantojot tādu materiālu kā kartonu. Galvenais ir noteikt, kas ir tā prasme, kas jāiemāca. Ja datorikā tā ir teksta izveide, tad skolēns to var apgūt, arī rakstot e-pasta vēstules skolvadības sistēmā, vienlaikus mācoties komunikāciju internetā, kā to izdarīt pieklājīgi, pareizi un veiksmīgi. Tāpat skolēnam lieti noderēs arī tāda prasme, kā savā ierīcē sakārtot skolotāja sūtītos materiālus. Savukārt pedagogi var atkāpties no programmas un fokusēties uz to, lai bērni apgūtu meklēšanas un sadarbības prasmes tiešsaistē, iesaka M.Kosolapova.
Runājot par dizaina procesu, eksperte norāda, ka laikā, kad skolotāji paši plāno savu darbu, viņiem nevajadzētu uzdot skolēniem veikt pilnu dizaina procesu, bet iet uz priekšu maziem solīšiem, piemēram, uzdodot darbu par to, kā aušana notikusi senatnē un kā tā notiek mūsdienās. Mācot prasmju apguvi, nevajadzētu pievērsties liela apjoma projektiem, piemēram, neaust gobelēnu, bet koncentrēties uz aušanas prasmju apguvi, nevis uz vienu lielu gala darbu.
Vingrināties katru dienu
Kultūras izpratnes un pašizpausmes mākslā eksperte Inga Krišāne atgādina, ka svarīgi ir atrast būtiskāko, precīzi formulēt, kas ir vissvarīgākais un neatkarīgi no mācību formas būs svarīgs vienmēr. Būtiski ir plānot šīs jomas mācīšanos, darot to integrēti, piemēram, mākslu apvienojot ar mūziku, bet, lai piedzīvotu kultūru, izmantot virtuālās iespējas, audio un lasīšanu. Kā piemēru eksperte minēja antīko tēlu literatūrā Kurbadu, kas tiek izmantots arī citās jomās.
Par vizuālās mākslas mācīšanu stāstīja arī eksperte Austra Avotiņa, iesakot skolotājiem izmantot tādus televīzijas raidījumus kā “Dzirdi balsis ar Kārli Kazāku” un Mārtiņa Ķibilda veidoto raidījumu “Adreses”, kā arī Latvijas Arhitektūras gada balvas mājaslapu internetā. Mācībām attālināti ir savas priekšrocības – ir laiks izlasīt, izpētīt materiālus, pastrādāt ar terminu vārdnīcu, ko nevarēja ikdienas steigā. Un vizuālajā mākslā galvenās ir trīs lietas – vērošana, pētīšana un radīšana.
