Dažkārt, runājot par attiecībām, gadās dzirdēt, ka vajag pieciest, samierināties, piespēlēt, notēlot, lai būtu laba satikšana. Tāda kā ģimenes diplomātija. Ko par to domājam?
Dažkārt, runājot par attiecībām, gadās dzirdēt, ka vajag pieciest, samierināties, piespēlēt, notēlot, lai būtu laba satikšana. Tāda kā ģimenes diplomātija. Ko par to domājam?
“Diplomātija? Tā ir spēle. Iespējams, patiesība, miksēta ar nepatiesību. Politikā tas der, bet ģimenes dzīve nav politika. Ja nespēj būt patiess savās mājās, tad ko vēl!? Vienīgais, ko varu pateikt, jāapbruņojas ar pacietību. Bet pacietība ir cilvēka rakstura tīrradnis, ko iegūst grūtā darbā ar sevi, tā nav diplomātija. Attiecībās ar bērniem taktiski ir svarīgi nogaidīt, lai viņi “izber pulveri”. Bet manās un vīra attiecībās vissvarīgāk ir laikā apklust vai nogaidīt, nepateikt uzreiz. Pēc laiciņa – citas krāsas un sarunas saturs,” tā domā Ingrīda, sieviete, kurai attiecības jākopj ar vīru, bērniem un sevi pašu.
Sievietēm pat prese palīdz
Tā kā šā laika aicinājums ir pārdomāt, kas esi pats, ko sniedz citiem un ko no apkārtējiem vēlētos saņemt, saruna ar psiholoģi Daci Zelču par diplomātiju ģimenē.
“Nezinu, vai attiecības ģimenē var saukt par diplomātiju. Vispirms un galvenokārt tā ir cieņa un iejūtība pret sevi pašu un otru cilvēku. Cieņu var iemācīties. Tā gan nav iedomājama bez pašcieņas. Pašcieņa izpaužas, ja cilvēks prot un vēlas rēķināties arī ar savām izjūtām. Jāmācās runāt droši par to, kas ar tevi notiek. Otrs nav zīlnieks, viņš nezinās. Tā ir ļoti vienkārša lieta: esmu bēdīgs, tāpēc, ka… esmu dusmīgs, tāpēc ka…” Dace domā, ka sievietes ir atvērtākas sarunai, jo ir zinošākas šajos jautājumos. Viņām pat prese palīdz. Visi sieviešu žurnāli mazāk vai vairāk runā par attiecībām, savukārt vīriešu žurnāli – par dārgiem auto, sieviešu skaistumu, par dabūjamām un pērkamām lietām vai aktivitātēm, kas nav saistītas ar attiecību būtību, bet vairāk ar ārējiem kritērijiem.
Kādu zupu vārīsim?
“Galvenais ir runāt,” uzskata Dace. Vai tā tiešām ir? “Kādreiz galvenais ir – klusēt,” domā Ingrīda.
“Protams. Laiks paklusēt ir tad, kad emocijas spiež uz veselo saprātu, kad cilvēkā ir jūtu haoss. Aizskaitīt līdz desmit. Cik labi būtu, ka emocionāli aizskarts cilvēks mācētu pateikt: esmu uzvilkts, visu pārdomāšu, un parunāsim pēc stundas vai vēl labāk – rīt. Bet tad gan vajag domāt par šo problēmu, salikt visu pa plauktiņiem un atklāti izrunāties. Nedrīkst uzskatīt: vētra pāri, viss kārtībā.
Par ģimenes diplomātiju varētu saukt humoru. Ir labi, ja kādreiz uz attiecību sastrēgumu var palūkoties ar humoru, nevis naidu, dusmām vai apvainojumiem. Tomēr tas nav tas pats, kas rādīt priecīgu seju, kad dvēsele asiņo. Smaids, kas slēpj tavas sāpes, ir aizsardzības reakcija. No tāda smaida sliktāk būs visiem, jo tu runā, smejoties par ļoti bēdīgām lietām,” pārliecināta Dace.
Kāda kundze, kas mūžu nodzīvojusi laulībā, stāstīja šādu gadījumu. “Mums ar vecīti ir laba satikšana, es esmu fiksa, viņš – lēns. Kādreiz, kad dusmās nolēmu nerunāt, viņš uzrakstīja zīmīti: mīļā, zinu, ka tu nevēlies runāt. Uzraksti, lūdzu, ko gatavosim pusdienās, lai varu sākt palīdzēt.” Šis pāris nodzīvojis ilgu mūžu, mācējuši viens otru nepārtaisīt pēc sava ģīmja un līdzības, savureiz vieta atrasta humoram.
Svarīgi uzņemties atbildību
“Kad dusmas neieilgst, kad sāpes nav dziļas, tad tā var. Bet citreiz attiecības ir veidojušās smagi. Viens vai abi, ejot uz atklātību, vīlušies un nolēmuši turpmāk neuzticēties. Tas ir attiecību gals. Izvēlēties nerunāt nav laba izvēle – paaugstinās trauksmes līmenis, aizvainojums, slēptas dusmas. Svarīgi būt pieaugušam un uzņemties atbildību par savām reakcijām, nevis klusēt, regresēt, būt bērnam. Atbildības uzņemšanās ir pieauguša cilvēka pozīcija. Arī tad, ja redzams, ka attiecības ir strupceļā, kad saprotam, ka līdzās būt grūti, un pieņemam, ka labāk ir iet katram uz savu pusi, abiem vajadzētu uzņemties atbildību par tālāko rīcību. Sliktāk ir, ja viens vēlas šķirties, bet otrs – ne. Tad ir jājautā – kāpēc? Kāpēc negribam otru laist vaļā? Tā ir kāda kompensācija? Bailes būt pamestam? Neziņa? Nedrošība? Šajā gadījumā bieži var palīdzēt pāru terapija, kur var iemācīties, ja ne ieklausīties otrā, tad vismaz sadzirdēt otru. Un visbiežāk nepieciešams psiholoģisks atbalsts tieši drošajam, kurš nebaidās atzīt attiecību neveiksmes un uzdrošinās sevi pakļaut daudziem nezināmajiem, izvēloties šķirties.
Jāpiebilst, ka ir trīs attīstības fāzes. Pirmā – ievainojuma, otrā – uzbrūkošā, trešā – samierinošā vai izvērtējošā fāze, kad cilvēku, iespējams, var pieņemt tādu, kāds viņš ir. Šķirties nevajadzētu pirmajās divās fāzēs, bet tikai trešajā, ja saprotams, ka nekas vairs nav glābjams,” saka Dace Zelča.
Izlikšanās ir vissliktākais
Diplomātija ģimenē tātad nozīmē noskaitīt līdz desmit, nestrēbt karstu, pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, un godīgumu savstarpējās attiecībās. Varbūt ar godīgumu ir visgrūtāk? “Ja godīgums izpaužas tā, ka pēc 25 kopā nodzīvotiem gadiem viens no partneriem paziņo, ka otru nekad nav mīlējis, tad tiešām. Ir šausmīgi otram dzirdēt, ka tu neesi nekad mīlēts, bet mānīts. Tam var būt dažādi iemesli – bailes no vientulības, nedrošība, arī manipulatīva upura lomas pieņemšana. Redz, mīlējis neesmu, bet darīju visu, lai būtu tev laba vai labs. Ko tu vēl vēlies?
Izlikšanās ir vissliktākais, ko var darīt ģimenē, un, ja to kāds sauc par ģimenes diplomātiju, tad kļūdās. Bet, ja partneru attiecības kādu laiku balstījušās uz savstarpēju atklātību un uzticēšanos, tad, kopīgi strādājot pie problēmas, to var atjaunot, dodot savstarpēju uzticības kredītu. Tomēr tur jābūt diviem, kas šo soli sper,” uzskata psiholoģe.
Ja attiecības tiešām ir uz izjukšanas robežas, ko darīt, lai pasargātu bērnus? “Tikai ne melus. Bērni spēj vēl pirms pilnīga attiecību sabrukuma nojaust, ka kaut kas nav kārtībā pat tad, ja to cenšas slēpt. Vislabākais ir viņus sagatavot pārmaiņām, runājot, radot drošību, iepazīstinot ar pārmaiņām,” ieteic psiholoģe.
Bērni daudz saprot. Varbūt tāpēc, ka mīl. Kas nemīl, tas nespēj arī saprast. “Šodien izveidojusies situācija, ka jaunieši izglīto vidējo paaudzi attiecību jautājumos. Starp citu, pat meksikāņu seriāli var būt attiecību izglītojoši. Tur vienmēr ir daudz manipulāciju. Ja cilvēks spējīgs analizēt un spriest, viņš var atpazīt arī sevi. Tur ļoti daudz runā arī par attiecībām, mīlestību,” domā Dace Zelča.
Mazliet priecīgu gaismiņu acīs
Nāk Ziemassvētki. Vai daudz ir ģimeņu, kas aiz simboliskajām svecītēm, savstarpējām dāvaniņām slēpj vilšanos, melus, naidu, nogurumu, rutīnu? Visu, kas nav tas labākais, lai acis atstarotu otra prieku (un savējo arī)? Grūti pateikt. Ģimenes dzīve jau nav vieni prieki. Ir kreņķi, satraukumi, arī sāpes. Nevajag līdzi nest vilšanos par to, kas bijis, ja vien tas iespējams. Vajag runāt par tagadni, nevis pieminēt vecas nebūšanas.
Vislabākais – sameklēt sevī resursus pa īstam iedot buču, pa īstam pamasēt muguru un pa īstam piedot visas pagātnes kļūdas un no šīs dienas divatā, pārrunājot pēc būtības un bez savstarpējiem apvainojumiem visu, kas bijis, sākt no jauna. Uzticēties un būt uzticamam, drosmīgi pret sevi un iejūtīgi pret otru runāt par jebko, kas svarīgs vienam, otram un abiem. Ziemassvētku laiks ir jauns sākums nevis diplomātiskiem meliem, bet iejūtībai, piedošanai, mīlestībai.
