Kamēr pieaugušie aizņemti ar darbu, karjeru, dažādām sadzīviskām problēmām, ar nepieciešamību mazināt no visa tā iemantoto stresu, viņu bērnu dzīve rit savu gaitu.
Kamēr pieaugušie aizņemti ar darbu, karjeru, dažādām sadzīviskām problēmām, ar nepieciešamību mazināt no visa tā iemantoto stresu, viņu bērnu dzīve rit savu gaitu. Bēdīgi, ja iespēja saskarties šīm abām pasaulēm – vecāku un bērnu – kļūst aizvien niecīgāka. Nereti, būdami apzinīgi vecāki, kas rūpējas par savas atvases labklājību, dodot visu nepieciešamo un (jāatzīst) ne tik nepieciešamo, novārtā atstājam to otru – emocionālās saskarsmes pusi.
Bērni ir savas ģimenes spogulis, kas reizēm mēdz projicēt attiecības ačgārni, izbrīnot vecākus un pedagogus. Grūtības apgūt mācību vielu, neiekļaušanās kolektīvā – tās ir tikai dažas problēmas, kuru iemeslu meklēt un izprast mums, vecākiem un skolotājiem, palīdz skolu psihologi. Uz sarunu aicinājām Jelgavas Sākumskolas psiholoģi Lilitu Barševsku, 3. pamatskolas psiholoģi Judīti Iliško un 5. vidusskolas psiholoģi Regīnu Baltušīti.
Skolas psihologs – nepieciešamība vai modes kliedziens?
Regīna Baltušīte: Skolā strādāju jau trīspadsmit gadu. Uzskatu, ka psihologs ir laika nepieciešamība. 90. gadu sākumā psihologa profesija bija prestižo skaitā. Kopš padomju gadiem izmainījušās attiecības sabiedrībā – mēs pārgājām no kolektīvisma kultūras uz individuālisma kultūru. Mainījās arī savstarpējo attiecību kultūra. Tas attiecas arī uz skolu. Parādās vairāk problēmu, kuru risinājumam nepieciešams starpnieks, kas nenosoda un netiesā, bet palīdz saprast nebūšanu iemeslu un iesaka risinājuma ceļus. Psihologa pienākumos ietilpst bērna psihodiagnostika. Regulāri mācību stundās runājam ar skolēniem, vecāku sapulcēs vecākiem stāstām par jautājumiem, kas saistīti ar bērna psiholoģisko attīstību.
Judīte Iliško: Agrāk vienkārši nebija pierasts, ka cilvēks, risinot savas grūtības, lūdz palīdzību kādam trešajam, kas spēj paskatīties uz tām no malas.
Lilita Barševska: Skolā saskaramies ar mācību grūtībām, uzvedības un savstarpējās saskarsmes problēmām: ar bērnu neirozēm, depresijām, zemu pašvērtējumu.
J.I.: Tiklīdz bērnam parādās viena problēma, tā rada virkni citu. Piemēram, ja ir grūtības mācībās, rodas uzvedības grūtības, pasliktinās attiecības ar skolotāju utt. Bieži problēmu cēlonis meklējams ģimenē, tādā gadījumā vecākiem jāsakārto savas attiecības, lai palīdzētu savai atvasei. To, ka bērnam ir grūtības, var noteikt pēc uzvedības, sekmēm, pēc zīmējumiem, pēc attiecībām ar klasesbiedriem. Ļoti bieži vecāki to noliedz: nē, tā neesot, nekādu problēmu nav. Turpretim liela daļa vecāku kļuvusi daudz zinošāka.
Kurš parasti ir iniciators dialogam ar psihologu?
J.I.: Pirmajās klasēs bērns vēl nespēj apzināt savas problēmas. Visbiežāk tikšanās iniciators ir skolotājs vai vecāki. Ja audzinātāja redz grūtības, viņa par to ziņo vecākiem, un viņi tad meklē psihologu. Vidusskolēni pie psihologa nāk paši.
L.B.: Jāņem vērā, ka mēs nedrīkstam strādāt ar bērnu bez vecāku piekrišanas. Izņēmums ir vardarbība ģimenē. Un ir vecāki, kas nepiekrīt psiholoģiskās palīdzības sniegšanai. Reizēm nākas ar viņiem strādāt tik ilgi, kamēr viņi sāk apjaust bērna problēmas.
J.I.: Savukārt ir reizes, kad vajag pārliecināt skolotāju, ka viņa klasē ir problēmas. Ir gadījumi, kad pedagogs nostājas aizsargpozīcijā, uzskatīdams, ka viņam ir pietiekami liela pieredze un zināšanas, lai klasē jautājumus risinātu pats.
Kas ir veiksmīga psihologa darba pamatā?
R.B.: Sarunā ar psihologu svarīga ir uzticēšanās, kāds kontakts izveidojies. Uzticēšanās ir visu attiecību pamatā.
L.B.: Nākas dzirdēt vecākus sakām, kāpēc bērns par to un to neizrunājas mājās, bet pie psihologa.
Tas tāpēc, ka mēs, psihologi, nevienu nenosodām, bet arī neliekuļojam. Pieņemam bērnu tādu, kāds viņš ir. Un arī ne tik labo uzvedību izskaidrojam, stāstām, ko bērns varētu mainīt, kāds labums būtu no tā, ka uzvedība būtu citāda.
Būt vecākiem ir ļoti sarežģīti, jo vienlaicīgi jāapvieno šķietami nesavienojamas funkcijas – mīlēt bērnu un audzināt viņu, būt atbildīgam. Šajā gadījumā ideālā pozīcijā ir vecvecāki, jo viņi var tikai mīlēt.
Ar kādām bērnu audzināšanas metodēm jums nākas sastapties?
L.B.: Dominē divi audzināšanas modeļi. Ir vai nu ļoti autoritāra ģimene, kurā valda tikai noteikumi, būtībā – dresūra. Bērnam pasaka priekšā, kas jādara. Viņa vietā viss ir izplānots. Esmu strādājusi ar seksuāli izmantotiem bērniem. Viņi bieži vien nākuši tieši no autoritārām ģimenēm, jo nav pratuši pāridarītājam, izmantotājam pateikt “nē”.
Otra galējība ir ģimene, kurā valda visatļautība. Rezultāts abos gadījumos ir absolūti vienāds. Ideāls variants ir vidusceļš, proti, pastāv zināmi noteikumi, bet bērnam ir tiesības izteikt savu viedokli. Nosacījums: šie noteikumi tiek izteikti bez pazemojuma.
J.I.: Vecākiem būtu jāmāk saprasties ar savu bērnu, dažkārt paskatoties uz viņu kā līdzīgu. Svarīgākais ir neizturēties pret atvasi kā pret īpašumu, bet uztvert viņu kā personību ar savām vajadzībām, vēlmēm un iespējām. Nereti vecāki ir iedomājušies, kādam viņu bērnam jābūt, mēģina viņu ielikt rāmjos, sagraujot bērna patstāvību, neļaujot būt pašam par sevi.
R.B.: Bērns nav vecāku īpašums. Viņam ir savs dzīves mērķis, pavisam citāds nekā vecākiem. Mēs tikai augam kopā ar saviem bērniem, daudz ko iegūstot un mācoties no viņiem.
J.I.: Bērnam jāatstāj izvēles iespēja, bet tā bieži vien netiek dota.
L.B.: Pēdējā laikā vērojama vecāku tendence savu lolojumu iesaistīt dažādos pulciņos vienlaicīgi – dziedāšana, keramika, sporta nodarbības, dejošana. Bieži vien tā tiek realizēti vecāku nepiepildītie sapņi, vajadzības. Tas it kā nav nekas slikts, bet var arī nodarīt mazajam pāri.
J.I.: Šie pieci pulciņi pārslogo. Slodze ir milzīga, mazais nespēj koncentrēties stundās, parādās uzvedības problēmas, problēmas attiecībās ar klasesbiedriem. Bērns ir no visa noguris. Protams, vienmēr ir izņēmumi. Ir bērni, kas lieliski tiek galā ar mācībām un vēl apmeklē pulciņus.
Tagad bieži vien kā daudzu problēmu, tostarp disciplīnas, vaininiece tiek piesaukta bērna hiperaktivitāte.
J.I.: Ja skolotājai klasē ir aktīvāks bērns, tas uzreiz neliecina, ka viņš ir hiperaktīvs. Aktīvs viņš var būt daudzu iemeslu dēļ. Viens var būt ģimenes problēmas, kad vecāki, piemēram, šķiras un bērns kļūst haotisks, nevar rast sev vietu.
L.B.: Bērna, klases uzvedībā skolotāja loma ir milzīga. Aizsūtīsim skolēnu ar labilu nervu sistēmu pie haotiskas, neorganizētas skolotājas. Divu mēnešu laikā puse klases uzvedīsies kā hiperaktīvi bērni.
Ne vienmēr uzvedības, disciplīnas problēmās klasē vainojami aktīvie bērni. Galvenais ir darba organizācija mācību stundā, un aktīvie nedrīkst būt bezdarbībā. Ja paskatāmies uz klasēm, kurām ir disciplīnas problēmas, jāsecina, ka reti tas vērojams pie visiem skolotājiem, tas notiek pie atsevišķiem pedagogiem. Bet tādā gadījumā tā vairs nav bērnu problēma. Ja skolēnam būs nopietni uzvedības traucējumi, viņš visur uzvedīsies apmēram vienādi. Bērni klausa autoritātei. Ja klases priekšā ir mazvērtīgs, kompleksu pilns cilvēks, kas nav spējīgs izvirzīt noteiktas prasības, šādu skolotāju neklausīs. Protams, ja klasē ir apmēram desmit bērnu ar uzvedības traucējumiem, grūti disciplīnu noorganizēt arī spēcīgam pedagogam. Šo gadījumu kļūst aizvien vairāk.
J.I.: Runājot par audzināšanu, jāatzīst, ka vecāki mēdz daudz ko novelt uz bērnudārza vai skolas pleciem, sak, mēs esam izauklējuši, pārējais ir skolotāju ziņā.
L.B.: Ja vecāki parēķinātu, cik laika ik dienu viņi velta saviem bērniem, kas iznāktu?
J.I.: It kā jau vakarā esam mājās, vienā telpā. Bet esam aizņemti ar mājas darbiem, bieži paši noguruši. Cik daudz laika pavadām tā – aci pret aci, bez televizora fonā? Mēs neesam ar bērnu kopā tā pa īstam, bet gan tikai blakus. Bieži vien ģimenes vienojošā saikne ir televizors, un nav kopīgu sarunu tēmu.
J.I.: Runāju ar bērniem, ko viņu ģimenē dara kopā. Jāatzīst, ka liela daļa atbild – iepērkas, skatās televizoru. Tādējādi bērns nesaprot daudzas svarīgas lietas – kā plānot savu laiku, kā atpūsties, kā veidot attiecības, kā gūt jaunus iespaidus. Nav jaunas pieredzes, nav iespaidu. Bērni nezina, kā kurā situācijā uzvesties. Veltīsim savu brīvo laiku bērniem!
L.B.: Vecāki ne vienmēr apzinās, ka pamataudzināšana notiek līdz septiņu gadu vecumam. Īpaši svarīga ir emocionālā un fiziskā saikne līdz gada vecumam.
Jāatceras, ka ne vienmēr velkama vienādības zīme starp mīlestību un rūpēm par bērnu. Ne velti ir viedoklis, ka bērnam, lai viņš kļūtu par spēcīgu personību, nepieciešami vismaz septiņi emocionāli un fiziski pieskārieni dienā. Samīļosim savus bērnus! Arī lielos dēlus! Viņiem to īpaši vajag.
J.I.: Tikai lai tā nebūtu formāla interese!
L.B.: Vēlreiz gribu vērst uzmanību uz to, ka esam tādi vecāki, kādi protam būt. 90 procentos gadījumu pārņemam savas ģimenes modeli. Bet vienmēr varam censties būt vēl labāki. Nav sliktu vecāku. (Nerunāsim par sociāli nelabvēlīgām ģimenēm.) Arī strādājot trīs slodzēs un dodoties komandējumos, var būt labs tētis vai mamma. Neviens no mums savam bērnam negrib pāri nodarīt.
R.B.: Der ieklausīties savā bērnā, kas māca mūs būt pacietīgiem, mīlošiem un radoši izpausties. Ļoti apzinīgu vecāku lielākā kļūda ir nenoklausīšanās līdz galam. Bet bērni ir jāpieņem un jāatbalsta, nevis jābūt viņiem par tiesnešiem. Bērns ierodas pasaulē, lai izpildītu savu misiju. Ir teiciens: mēs satiekamies ne par velti. Neviens nav tavs draugs, neviens nav ienaidnieks, bet gan tavs skolotājs. Mēs mācāmies cits no cita, bērns no vecākiem, skolotāja, skolotājs un vecāki – no bērna.
