«Vēlreiz par ielu remontu» – ar šādu virsrakstu «Zemgales Ziņu» 6. augusta numurā bija publicēta Gunta Bulderberga vēstule.
«Vēlreiz par ielu remontu» – ar šādu virsrakstu «Zemgales Ziņu» 6. augusta numurā bija publicēta Gunta Bulderberga vēstule. Manu uzmanību īpaši saistīja neliela rindkopa: «Ielu seguma kvalitāte Jelgavā ir uz katastrofas robežas, izņemot dažus posmus, kas remontēti pēdējos trīs gados.»
Bulderberga kunga pieminētajā izņēmumā ietilpst arī Stacijas ielas posms. Ilgus gadus Stacijas iela no Pasta ielas līdz pat Pulkveža O.Kalpaka ielai nebija izbraucama. Pirms pāris gadiem pirmo saķepināja un braukšanai atvēlēja jaunu posmu starp Pasta un Mātera ielām. Tālāk vairs nebija iela, bet bedraina šķēršļu josla, kam tikai reta mašīna riskēja tikt pāri. Beidzot šā gada pirmajā pusē īso posmu no Mātera līdz Veidenbauma ielai salaboja. Braucamā daļa nu gluda kā dēlis. Bet, tiklīdz uzgāž spēcīgāks lietus, tā jaunizceptais asfalts mirkst lielās lāmās – ūdenim nav kur sprukt! Un cilvēkiem tajā skaitā. Mašīnas brauc, ūdeņi šķīst, bet gājējiem nav glābiņa. Baptistu baznīcas pusē trotuāra nav, otrajā pusē piedrazotā un nesakoptā pagalma «gaumei» piemērojusies arī ietve – uz grubuļainajām klājuma paliekām var izlauzt kājas. Cik atļauj automašīnas, gājēji iet pa ielas vidu, arī bērni tur mēģina spēlēties. Kvalitāte un satiksmes drošība šim posmam ir sveši jēdzieni.
Pavisam drīz pa Stacijas ielu uz 4. pamatskolu dosies skolasbērni. Iela būs kā «paraugstunda». Gar norūsējušo kastu atkritumu kalniem, gar topošā pašvaldības īres nama piegružoto pagalmu, gar topošo amatnieku mācību iestādes – tehniskā liceja – izļodzījušos sētu, kur nav pat trotuāra iezīmju, mazie pastariņi slapjām galvām ies uz savu gaismas pili.
