6. maijā ierados Tērvetes sanatorijā, lai tur pavadītu 12 dienas, ko man, 2. grupas invalīdei, veselības uzlabošanai piešķīra Jelgavas pašvaldība.
6. maijā ierados Tērvetes sanatorijā, lai tur pavadītu 12 dienas, ko man, 2. grupas invalīdei, veselības uzlabošanai piešķīra Jelgavas pašvaldība.
Priecājos, ka sanatorijas plašā apkārtne un arī telpas ir tīras un sakoptas. Pārkāpjot slieksnim, jutu, ka tieši es esmu tur gaidīta. Ar rūpību, smaidu un laipnību darbinieki saņēma ikvienu pacientu, palīdzēja ienest somas, iekārtoties istabiņās. Katrs slimnieks tika apkalpots un uzklausīts ar smaidu. Atpūtas laikā neredzēju nevienu saīgušu seju, nedzirdēju neviena asa vārda. Šajās divpadsmit dienās neviens no personāla nebija teicis citviet tik ļoti pierastās frāzes: «Tas nav mans pienākums! Par to man nemaksā!» Cilvēku savstarpējās attiecības nav ne pārdodamas, ne nopērkamas.
Šim lielajam un draudzīgajam kolektīvam esam mēs – invalīdi – ar visām mūsu problēmām, sāpēm un nespēju.
Žēl, ka vārdā nevaru nosaukt nevienu māsiņu, nevienu darbinieku atsevišķi. Pateicos visam sanatorijas personālam, galvenajai ārstei dr.Butlerei, kas par mani rūpējās visu šo laiku. Aizbraucot nevarēju nepateikties arī virtuves bloka meitenēm par uzmanīgo apkalpošanu un gardajām maltītēm.
Šajā vietā, kur atpūtos, palīdz ne tikai mediķi un personāls, bet arī pati daba, kas sniedz veldzi dvēselei, liek aizmirst ikdienas rūpes.
Taču diemžēl ir jārunā arī par negācijām, proti, par mūsu valdības negatīvo attieksmi pret cilvēkiem un iestādēm, kurās tie cenšas atgūt vai uzlabot savu veselību un darbaspējas. Vai tas ir naudas vai nabadzības jautājums?
Ik pa brīdim taču atrodas nauda, lai izremontētu kādu no valdības rīcībā esošajām ēkām. Premjerministrs Andris Bērziņš solījies sanatorijas vajadzībām naudu pameklēt. Taču par to jādomā steidzami, lai varētu salabot vismaz ēkas jumtu. Ja reiz mūsu valdība ir tik nabadzīga, varbūt par sanatoriju rūpes būtu jāuzņemas Latvijas Sarkanajam Krustam, kura īpašumā tā reiz atradusies? Varbūt viena no iespējām rast līdzekļus būtu telefonakciju rīkošana? Vai arī naudiņu varētu ziedot katra pašvaldība, jo iestādē taču ārstējas cilvēki no visas republikas.
Nelda Kraukle, 2. grupas invalīde
