Glīta, sakopta 1953. gadā būvēta mājiņa, pie kuras stāv auto, neliecina par to, ka mājas saimnieka ienākumi ir vien sociālā nodrošinājuma pabalsts 64 eiro un trīs centi mēnesī. Tomēr ar šādiem ienākumiem rit Kalnciema pagasta Jauno Kaktiņu īpašnieka Ilmāra Kaktiņa dzīve. Turklāt viņš neskaitās mazturīgā persona, kam pienāktos nodrošināta medicīniskā aprūpe, kā arī vairāki citi atvieglojumi, jo Jaunajos Kaktiņos ir 5,18 hektāru zemes, kas lielākoties nav izmantota (saimniekam ir tikai neliels piemājas dārziņš). Likums paredz, ka par trūcīgu cilvēku uzskata tādu, kam laukos pieder mazāk nekā pieci hektāri zemes.
Armijā neņēma, bet nav invalīds
I.Kaktiņš dzimis 1953. gadā kā otrais dēls Kalnciema būvmateriālu rūpnīcas kalēja Jāņa Kaktiņa un viņa sievas Veltas ģimenē, kristīts Annas baznīcā. Savās dzimtajās mājās, kas atrodas septiņus kilometrus no Kalnciema centra agrākajā Ruduļciemā, viņš dzīvojis visu savu mūžu. Skolas gaitas Ilmārs sāka Krasta skolā, no kuras saglabājušies tikai pamatu mūri, bet vidējo izglītību un autoatslēdznieka profesiju jaunietis ieguva arodvidusskolā Jelgavā. Sirds slimības dēļ Ilmārs bija atbrīvots no padomju laikos puišiem obligātā iesaukuma karadienestā, taču invaliditātes grupa viņam netika piešķirta. I.Kaktinš sūrojas, ka veselība “sagāja kreičos” arī 1979. gadā, kad bija nepieciešama neiroķirurga palīdzība. Tolaik ārsts noteica, ka nedrīkst strādāt nakts maiņās, lai saudzētu sirdi. Ilmārs ir strādājis par autoatslēdznieku uzņēmumā AK-6, Jelgavas rajona “Lauktehnikā”, bet kopējais darba stāžs ir tikai 12,5 gadi. “1995. gadā, kad nomira tēvs, vajadzēja rūpēties par māti,” paskaidro I.Kaktiņš. Pēc tēva nāves māte nodzīvoja vēl divdesmit gadu, kas liecina par to, ka dēls par viņu gādājis labi.
Trūcis politiskas gribas
“Es vēl trīs gadus aprūpēju kaimiņos dzīvojošo 86 gadus veco radinieci, par ko saņēmu no Jelgavas novada pašvaldības 30 eiro mēnesī, taču tas darba stāžā neskaitās,” teic I.Kaktiņš. Pirms trim gadiem radinieces un daudzu citu veco cilvēku aprūpe tika nodota Latvijas Samariešu apvienībai. Tās darbinieki periodiski atbrauc pie vecās kaimiņienes, arī Ilmārs ne vairāk kā simt metru attālumā dzīvojošo radinieci apmeklē un pieskata.
“Brālis Jānis, kas ar ģimeni dzīvo Rīgā, uzskata, ka man būs jāatsakās no auto,” bēdīgi saka Ilmārs. Tehniskā apskate, kas dažkārt izmaksā vairāk par simts eiro, mašīnai būtu jāveic decembrī. Pagaidām Ilmārs ar auto brauc, vidēji degvielai tērējot desmit eiro mēnesī. Septembrī viņam lielāki tēriņi saistījās ar veselības aprūpi, par radioloģiskajiem sirds izmeklējumiem Rīgas Diagnostikas centrā samaksājot 21 eiro. Jelgavas novada pašvaldības darbiniece Dace Kaņepone teic, ka pašvaldība lūkos palīdzēt I.Kaktiņam, aicinot viņu iesaistīties projektos, kuru dalībnieki var gūt kādus ienākumus.
Aktīvs pensionāru aizstāvis Jelgavas Pensionāru biedrības dalībnieks Jānis Felsbergs uzsver, ka vēl 2006. gadā valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts bija 64,03 eiro apmērā, kas tolaik atbilda 58,2 procentiem no minimālās algas. Šāds pabalsts ir saglabājies līdz mūsdienām, taču 2018. gadā 64,03 eiro ir tikai 14,89 procenti no minimālās algas. Inflācijas dēļ šī pabalsta saņēmēju pirktspēja samazinājusies vairākas reizes. J.Felsbergs spriež, ka ir pietrūcis politiskās gribas uzlabot grūtdieņu dzīvi.
Pēc Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras informācijas, sociālā nodrošinājuma pabalstu 64 eiro un trīs centu apmērā Jelgavas novadā saņem 31 iedzīvotājs, Jelgavā – 37, bet Ozolnieku novadā – pieci iedzīvotāji.
