Vārdu «šantāža» lietot gribas, runājot par pēdējā laikā Latvijas Krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācijas organizētajām aktivitātēm pret to, lai no nākamā gada mazākumtautību vidusskolu klasēs virknē priekšmetu mācības būtu jāsāk valsts valodā.
Vārdu «šantāža» lietot gribas, runājot par pēdējā laikā Latvijas Krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācijas (LAŠOR) organizētajām aktivitātēm pret to, lai no nākamā gada mazākumtautību vidusskolu klasēs virknē priekšmetu mācības būtu jāsāk valsts valodā. Pēdējo saietu LAŠOR rīkoja pagājušajā piektdienā cerībā, ka uz Eirovīziju ieradušies ārzemju masu informācijas līdzekļu pārstāvji noteikti pamanīs viņu protestus un pasaulē iznēsās ziņu par latviešu nacionālistu aktivitātēm, apspiežot krievvalodīgo minoritāti un neļaujot viņu bērniem apgūt zināšanas mātes valodā. Patiesībā uz Eirovīzijas konkursu atbraukušos žurnālistus daudz vairāk interesēja Krievijas «saldais pārītis» «t.A.T.u» un lieliski noorganizētais festivāls, nevis Esplanādē sanākušie protestētāji. Tādu netrūkst visā pasaulē un arī pašā Krievijā. Gribējās jau organizatoriem lielāku publicitāti, tomēr var sacīt, ka tieši viņu izvēlētais brīdis izspēlēja ļaunu joku, jo grandiozi iecerētā protesta akcija pasaules saziņas līdzekļos patiesībā izzuda kā nebijusi un nekādas īpašās dividendes nevienam nav atnesusi.
«Ziņas» jau rakstīja par pēdējā laikā autoritatīvāko pētījumu, ko par bilingvālās izglītības problēmām Latvijā veikušas starptautiskas organizācijas. Tajā pierādījies, ka vairāk nekā puse krievu skolu ir spējīgas ar 2004. gadu sākt mācības norādītajos priekšmetos valsts valodā. Ir arī skaidrs, ka vairumam krievu valodā runājošo skolēnu vecāku un pat daļai pedagogu ir visai neskaidra nojausma par to, kas patiesībā noteikts valsts likumos un ko tas nozīmē viņu bērniem. Tāpēc opozīcijas politikāņiem ir daudz vieglāk tā vietā, lai sniegtu patiesu informāciju par gaidāmo, ar puspatiesību un klaju demagoģiju panākt savus mērķus.
Minētais pētījums apstiprinājis to, ka tieši lielāko Latvijas pilsētu krievu skolu pedagogi līdz šim visaktīvāk pretojušies reformai. Viņiem bijušas vislielākās iespējas nepieciešamajā līmenī apgūt latviešu valodu, tomēr tieši lauku skolu skolotāji izrādījuši vismazāko neapmierinātību un izteikuši gatavību sākt reformu. To atliekot, lāča pakalpojums tiks izdarīts tiem krievu skolu pedagogiem, kuri godprātīgi pildījuši likumā noteikto. Vairāk nekā desmit gadu neatkarīgā Latvijā ir pietiekams laiks, lai katrs, kas sevi nolēmis saistīt ar šo valsti, spētu izdarīt atbilstošus secinājumus. Tiem, kas to nevēlas principa pēc, reformu atlikšana neko nemainīs. Pēc gada vai diviem viņu arsenālā būs tie paši argumenti, kas šodien, tikai, iespējams, aplieti ar daudz biezāku demagoģijas mērci.
Pēdējā laika krievvalodīgo aizstāvju aktivitātes ir laba skola arī valsts administrācijas ierēdņiem, jo viņus notiekošais spiedis beidzot sākt nopietnu dialogu ar sabiedrību. Tas piespiedis izslēgt no reformas prakses gan ierēdņu mēģinājumus asimilēt minoritāšu skolu audzēkņus, gan krievu skolu darbinieku daļas pasīvo pretestību bilingvālismam.
Acīmredzot ir nepieciešama oriģināla politiķu iniciatīva, kurā izmantots racionāls skats uz notiekošo, samērojot valsts nacionālās intereses un iespējas ar etnisko minoritāšu tiesībām iegūt konkurētspējīgu izglītību un saglabāt etnisko identitāti.
Atgriežoties pie LATŠOR aktivitātēm, jāuzsver, ka tā nākusi klajā ar jaunu aicinājumu domubiedriem, proti, septembrī sākt pilsonisku nepakļaušanos, ieskaitot akciju «tukšās skolas». Daļai piektdienas mītiņotāju likās, ka «Krievu skolas ir mūsu Staļingrada», tāpēc šoreiz pakļaušanās šantāžai ir nepieņemama.
