Ko teiktu Jelgavas iedzīvotāji, kas ikdienas gaitās automašīnā dodas uz netālo Rīgu, bet, tajā iebraucot, ieraudzītu garumgaru automašīnu rindu? Ar tādu viņiem jau tagad nākas sastapties bieži.
Ko teiktu Jelgavas iedzīvotāji, kas ikdienas gaitās automašīnā dodas uz netālo Rīgu, bet, tajā iebraucot, ieraudzītu garumgaru automašīnu rindu? Ar tādu viņiem jau tagad nākas sastapties bieži. Slavenie rīta un pēcpusdienas vismaz pārdesmit minūšu ilgie sastrēgumi uz Daugavas tiltiem kļuvuši par neatņemamu automobilistu folkloru. Šoreiz runa ir par cita veida sastrēgumu: jūs sagaida automašīnu rinda, kas radusies ne jau tādēļ, ka notikusi avārija. Jūs stāvat pie norobežojošas barjeras, kur tiek pārbaudīts, vai jums ir tiesības doties tālāk, nesamaksājot zināmu naudas summu. Ja nav, kontrolētājs norādīs uz iebraukšanas maksas lielumu vai arī būs jābrauc uz autoplaci, tur jānovieto spēkrats un tālāk jādodas uz sabiedriskā transporta pieturu. Pacietīgi sagaidījis vajadzīgā maršruta transportu, laimīgs varēsiet doties galvaspilsētā sev tīkamajā virzienā: uz darbu, kārtot biznesa darīšanas, apmeklēt ārstu vai ar bērniem zoodārzu.
Domājat, tas ir absurds? Rīgas Domes priekšsēdētājs Gundars Bojārs paudis, ka, lai atrisinātu Rīgas sastrēgumu problēmu un iegūtu finansējumu transporta infrastruktūrai, nepieciešams ieviest maksu par iebraukšanu galvaspilsētā tiem transporta līdzekļiem, kuru īpašnieki dzīvesvietu deklarējuši ārpus galvaspilsētas un iedzīvotāju ienākumu nodokli nemaksā Rīgai. Neliels (un tikai) mierinājums – maksas iebraukšana varētu tikt ieviesta ne jau visā pilsētā, bet gan tikai noteiktā tās teritorijā.
Varam jautāt, cik šāds priekšlikums ir attaisnots. Izrādās, ik dienu galvaspilsētā iebraucot teju 100 tūkstoši “svešu” automašīnu. Galvenais: tās visas izmanto Rīgas infrastruktūru, kas tiek dotēta no pilsētas budžeta, un rada satiksmes sastrēgumus. Mēs (piedodiet, automašīnas), redz, esam tikai (pa)tērētāji. Domājams, nav runa par to, cik lielai minētajai maksai vajadzētu būt (paģēr, ka 50 santīmu par vienu “svešo” auto). Runa ir par principu. Teorētiski un “uz sitiena” idejai varētu piekrist. Samazinātos mūsu (var teikt tiešāk – “pāķu”) tieksme vazāties pie galvaspilsētas kungiem savā autiņā. Darbs būtu neskaitāmai kontrolieru armijai. Beidzot tiktu likta lietā pieredze, kas gūta, “sekmīgi” risinot automašīnu iebraukšanu Vecrīgā.
Kā atbilde rīdzinieku vēlmei arī mūsu priekšlikums. Netālā nākotnē Jelgavā tiks rekonstruētas vismaz divas lielas tranzīta maģistrāles – Rūpniecības iela un Dobeles šoseja. Interesanti, kādu samaksu savas pilsētas problēmu risināšanai mums, jelgavniekiem, būtu jāpieprasa no katra, kas mēģinātu pa tām izbraukt cauri pilsētai? Ja domā vērienīgāk, līdzīgs priekšlikums būtu arī par Rīgas – Lietuvas tranzīta šoseju… Ideju varētu piemērot arī citas Latvijas pašvaldības, jo praktiski visās ir savas problēmas. Atliek vienīgi ņemt talkā izdomu un – uz priekšu!
Nu, ko, nebūs mums tai Rīgā par velti braukt. Tikai ne jau mēs, nerīdzinieki, esam koncentrējuši visu valsts birokrātisko mašinēriju tieši galvaspilsētā. Ne jau mēs Rīgu tiecamies attīstīt par valsts biznesa centru, kurā darbu atraduši tik daudzi citur dzīvojošie. Bojāra kungs ir parādījis Rīgas kungu attieksmi pret pārējās Latvijas problēmām. Šajā brīdī mēs, “pāķi”, varbūt varētu sākt rēķināt, cik no plaši slavētā valsts reģionu attīstībai domātā “Briseles kāposta” ticis Rīgai, cik atlecis pārējai Latvijai. Ja iepriekš teiktais nav taisnība, tad galvaspilsētas problēma tiek padarīta par visas Latvijas problēmu, kas mums paģēr triekties uz šo uzblīdušo ūdensgalvu. Varbūt Rīgai pašvaldību izlīdzināšanas fondā būtu jāatvēl speciāls ūdensgalvas nodoklis reģionu attīstībai?
