Ar «Zemgales Ziņu» starpniecību, konkrēta gadījuma mudināts, gribu vērsties pie autobusu pasažieriem un citiem autovadītājiem. Strādāju par pilsētas autobusa šoferi.
Ar «Zemgales Ziņu» starpniecību, konkrēta gadījuma mudināts, gribu vērsties pie autobusu pasažieriem un citiem autovadītājiem.
Strādāju par pilsētas autobusa šoferi. Nereti pasažieri vārda tiešā nozīmē mūs lamā par to, ka reizēm straujāk iznāk nobremzēt. Minēšu konkrētu gadījumu oktobra pirmajās dienās. Braucot pār Driksas tiltu virzienā uz centru, autobusa priekšā brauca tikai viena vieglā automašīna, kurai priekšā nebija nekādu šķēršļu. Tātad nekam neparedzētam nevajadzētu notikt. Te pēkšņi priekšā braucošā automašīna, riepām gandrīz kaucot, nobremzē. Cik sapratu, tas tika darīts, lai palaistu garām pretējā virzienā braucošu transportlīdzekli, pēc tam izdarītu kreiso pagriezienu, kaut arī ceļa zīme to aizliedza. Protams, arī man stiprāk nekā parasti vajadzēja nospiest bremžu pedāli. Pēc tam man no kādas pasažieres teiktā, maigi sakot, bija jāsaprot, ka es nemāku braukt. Pats gan nesaprotu, kur būtu mana vaina, ja priekšā braucošā automašīna izdara trīs pārkāpumus vienlaicīgi – bez vajadzības strauji bremzē, neieslēdz pagrieziena rādītāju un izdara kreiso pagriezienu tur, kur tas vispār nav atļauts. Varētu runāt par autovadītāju braukšanas savstarpējo kultūru, bet mums tā pagaidām vēl ir tukšu salmu kulšana. Dominē princips – jo smalkāka mašīna, jo vairāk tās vadītājs var atļauties.
Protams, daudz grēko arī gājēji. Bieži vien kāds tantuks, būdams ielas otrā pusē, ierauga tuvojošos autobusu. Tad nu metas pāri ielai un viņu vairs neuztrauc, vai uz ielas ir mašīnas un vai tās paspēs nobremzēt. Viņai ir viens mērķis – paspēt uz autobusu. Tiesa, bieži vien izrādās, ka tas nav bijis viņai vajadzīgais.
Gribētos pievērsties arī taloniem un naudas lietām. Runāšu konkrēti par sevi. Talonu piedāvāju katram pasažierim, kas maksā naudu. Cits jautājums – vai viņš to ņem, vai atmet atpakaļ. Bijuši gadījumi, kad, kāpjot ārā, kāds pienāk klāt un saka: «Jūs diviem pasažieriem neiedevāt talonu.» Tādējādi man it kā tiek dots mājiens, ka naudu iebāžu kabatā un tā nenonāk autobusu parka kasē. Te nezinātājiem jāatgādina, ka jau no aprīļa pilsētas autobusu šoferi strādā kā individuālie uzņēmēji un nomā autobusus no autobusu parka. Jā, visu pa dienu ieņemto naudu es «iebāžu» kabatā, bet tanī pašā laikā es par visu arī maksāju. Ik vakaru par katru nobraukto kilometru jānorēķinās ar autobusu parku, jāmaksā par ikvienu remontu, autobusa mazgāšanu un tamlīdzīgi. Un tikai pārpalikušie līdzekļi nonāk manā rīcībā. Gadās dienas, kad izdevumi pārsniedz ieņēmumus un parāds jānolīdzina nākamajā dienā. Bet tas jau ir cits stāsts.
Reizēm starp pasažieri un autobusa vadītāju iznāk domstarpības par naudas atlikuma izdošanu. Konkrēts piemērs. Kamēr stīvējamies gar talonu, divi no pasažierei izdotajiem astoņiem santīmiem (atlikums no 20 santīmiem) nokrīt uz grīdas. Pasažiere aiziet. Apsēdusies viņa skaļā balsī, tā, lai visi dzirdētu un saprastu, ka vadītājs krāpjas, paziņo blakussēdētājam, ka šoferis viņai izdevis tikai sešus santīmus. Kad pasažierei norādu, kur nelaimīgie santīmi palikuši, viņa, tos atstājusi mētājamies uz grīdas, izkāpj. Protams, var kļūdīties. It sevišķi no rītiem, tumsā un steigā. Taču tas nekad netiek darīts speciāli. Gadījies kļūdīties arī sev par sliktu, bet tie ir ārkārtīgi reti gadījumi, kad pasažieris atgriezīsies, lai pateiktu, ka izdots par daudz naudas. Runājot par naudu, visus braucējus gribētu lūgt sagatavot to savlaicīgi, jau pieturā stāvot, lai pēc iekāpšanas autobusā nebūtu jādomā, kurā kabatā vai somas nodalījumā atrodas maciņš, līdz ar to aizkavējot pārējos braucējus. Tad retāk vajadzēs uzklausīt vadītājam adresētas replikas par lēno strādāšanu, lai gan biļešu izsniegšanas temps pirmām kārtām atkarīgs tieši no pasažieriem.
Plašāk nepievērsīšos mēnešbiļešu un invalīda apliecību uzrādīšanai. Taču daļa to īpašnieku uzskata, ka tas nav jādara, jo viņi bieži braucot un šoferiem vajadzētu viņus pazīt pa gabalu. Ir tādi, kas cenšas iekāpt pa vidējām durvīm, jo viņi esot invalīdi. Tikmēr desmit tādi paši gaida pie priekšējām durvīm. Acīmredzot kādam joprojām gribas būt vienlīdzīgākam par citiem. Ir «profesionāļi», kas par velti nodzīvotu uzskatīs dienu, kas pagājusi, nemēģinot apkrāpt autobusa vadītāju. Cits savukārt nevar paiet šoferim garām, nepateicis ko sliktu. Arī tie pamatā ir vieni un tie paši cilvēki, kas pielīdzināmi «profesionāļiem». Labi, ka tādu nav daudz. Bet nepatīkamās lietas mazinātos un domstarpības būtu liekas, ja cits pret citu izturētos iejūtīgāk, ar cieņu. Arī autobusu vadītāji ir tādi paši cilvēki kā jūs, pasažieri.
