«Cilvēkam jāatbild ne vien par to, ko viņš darījis, bet arī par to, ko viņš nav darījis.» (Reinis Kaudzīte.) Tie ir vārdi, par kuriem bija jādomā 25. martā Jelgavā, arī par ne visai lielo pulciņu, kas pieminēja tautai tik traģisko dienu. Neesmu jelgavniece, bet savos kara gadu klejojumos, ja tā var teikt, biju Jelgavas pievārtē, kad notika Latvijas okupācija. Manā bērna sirdī uz visiem laikiem palika skaistās Zemgales pērles – Jelgavas – degšana, kad saule dienā dūmu aizsegā bija sarkana, it kā noraudājusies. Blakus krita, par savu tēvu zemi dzīvību ziedoja mūsu tēvi, brāļi, bet vecmāmiņas mums, bērniem, neļāva raudāt, jo tad dvēselītēm būtu grūti aiziet pie Dieva. Pēc tam bija 1949. gada 25. marts. Sāp, ka deportācijās cietušos Svētbirzē pieminēt neatnāca skolotāji ar saviem audzēkņiem, nebija pamanāmi LLU mācībspēki, studenti, lai gan Jelgavu dēvē par studentu galvaspilsētu. Tautai, kas neatceras savu pagātni, nav nākotnes. Vai var būt kas ciniskāks, kā 1949. gadā ceļā un izsūtījumā dzimušos bērnus jau sadalīt kulakos un nacionālistos. 1949.gada martā no Jelgavas apriņķa izsūtīja 2087 iedzīvotājus. No tiem kā kulakus – 1814 un kā nacionālistus – 273 cilvēkus. Savukārt visos pēcgara gados no Jelgavas apriņķa tika izsūtīti 2154 cilvēki (no visas Latvijas 44 271 cilvēks).Ilgi pārdomāju, pirms rakstīju šo vēstuli, bet sapratu – ja kaut daži ieklausītos manos vārdos, ja 14. jūnijā kaut viens skolotājs atvestu savu klasi, kaut viens LLU mācībspēks un daži studenti atnāktu uz Svētbirzi pieminēt deportētos, ar augstāko soda mēru sodītos, badā un salā mirušos, būšu gandarīta, jo tas būs ceļš uz atdzimšanu.
