Anita (35), biroja darbinieceJoprojām jūtos jauna, gribu skriet un diet… Tomēr, lai to darītu, jābūt veselībai. Mana problēma ir mugura. Var jau novelt vainu uz iedzimtu neergonomisku mugurkaulu, «laimīgo bērnību» mūžīgajās biešu vagās, Bulduru tehnikuma burkānlaukiem, nekvalitatīvu pārtiku vairākos dzīves periodos, vēl un vēl. Taču, ja uz to paskatās no ezotēriskās puses, atklājas arī citas versijas – trūkst atbalsta un paļaušanās uz tuvākajiem! Bērnībā pat šķita dabiski, ka man nav tēta, bet vai tāpat domāja mana zemapziņa, kura tika apklusināta? Tad vēl tie gadi, kad dzīvoju kā otrās šķiras cilvēks, jo likās, ka esmu nevērtīga, ja jau manam vīram kāda cita šķita labāka par mani. Neesmu gan sēdējusi rokas klēpī salikusi un gaidījusi, ka notiks brīnums ar manu muguru. Esmu veikusi neskaitāmus izmeklējumus, duršanas mugurkaulā, fizioterapijas procedūras, gājusi uz masāžām, vingrošanu, peldēšanu, tomēr no sāpēm pilnībā vaļā netieku. Baiba (37), skolotājaPirms laulības šķiršanas bieži vien bērnam bailes no tēva izpaudās kā pēkšņa temperatūras celšanās, kad pēc brīvdienām pie maniem vecākiem bija jāatgriežas mājas. Patlaban, kad vide mainījusies, bērnā šo baiļu vairs nav un tādu pēkšņu temperatūru neesmu novērojusi. Mazajam jau neieskaidrosi, ka jādzīvo viegli un tas pieaugušais nav jāņem galvā. Bērns taču vienkārši ir savā dabiskumā vienādi jūtīgs priekos un bēdās.Manuprāt, dzīvošana viegli ir atkarīga no katra cilvēka. Cik augstu viņš sev uzstādījis šo dzīves latiņu, cik daudz ar sevi kontaktējas, runā, cik daudz un dziļi viņam dzīve iet caur sirdi. Kas vienam nieki, citam, iespējams, – jauns sevis izzināšanas punkts. Anna (60), kultūras darbinieceRaudzīšanās uz dzīvi tikai drūmās krāsās manu kolēģi novedusi bezmaz līdz invaliditātei. No sportiski aktīvas sievietes viņa pārvērtusies salīkušā, stenošā būtnē, jo diezgan sen sevi pārliecinājusi, ka tik slikti kā viņai nav nevienam pasaulē, kaut tam gandrīz nav nekāda pamata. Kolēģe sāka sevi iedvesmot, ka viņai sāp tur un šur. Bet, kā zināms, – ja čīksti, tas arī piepildās. Tā tas bija arī kolēģes gadījumā. Vispār es piekrītu teicienam, ka katrs pats sev velns un spēj sagādāt sev elli zemes virsū.
