Rakstu jums dziļā sašutumā par «Asās hronikas» publikāciju šā gada 28. novembrī «Nomiris bezpajumtnieks».
Rakstu jums dziļā sašutumā par «Asās hronikas» publikāciju šā gada 28. novembrī «Nomiris bezpajumtnieks».
Katra cilvēka aiziešana mūžībā līdzcilvēkos rada līdzjūtību un skumjas. Bet lielākas sāpes rada paziņojums, ja tuvs cilvēks miris pēkšņā nāvē uz ielas un tiek uzskatīts par bezpajumtnieku. Sāpīgi! Šis cilvēks strādājis vienā no lielākajiem uzņēmumiem pilsētā, un tā bijusi viņa vienīgā darbavieta. Būdams jau pensijā, viņš strādāja par sētnieku un mira agri no rīta savā darba vietā. Viņam bija silts ģimenes pavards, izaudzinājis un izskolojis, ievadījis dzīvē savu dēlu, bet nepaspēja izauklēt mazdēliņu.
Lai visdziļākā līdzjūtība tuviniekiem un šīs avīzes rubrika nespēj aizēnot vīra, tēva un vectētiņa gaišo piemiņu.
Ar cieņu, Dz.Tiltiņa
