Savulaik «Zemgales Ziņu» lasītājus aicinājām neklātienē paviesoties sociālā aprūpes centra «Ziedkalne» (SAC) iemītnieku kāzu dienā, pēc tam interneta portālā saņēmām daudz atsauksmju ar uzmundrinājuma vārdiem, apsveikumiem un laba vēlējumiem jaunajam pārim, kopīgo dzīves ceļu sākot. Toreiz viņiem bija daudz ieceru un sapņu, kā dzīvot tālāk. Šogad 12. maijā apritēja trīs gadi, kopš Ilmārs (31) un Natālija (29) mijuši gredzenus. Vai ieceres piepildījušās, un kas mainījies viņu dzīvē?Ilmārs un Natālija ir vienīgie Ziedkalnes SAC iemītnieki, kas tur iepazinušies un saistījuši savu kopdzīvi likumīgi. Jaunā sieva stāsta, ka vīrs ir gādīgs un mīļš. Tā kā Natai no rītiem patīk ilgāk pagulēt, Ilmārs pieceļas pirmais, sarūpē un pie gultas pienes brokastis, bet pats dodas uz darbu. Puisis strādā algotu darbu – ir palīgs SAC virtuvē. Ģimene dzīvo saticīgi, un Ilmārs smej, ka viņiem ar sievu neesot ko dalīt. «Ja arī ir kāds sīks kašķis, mierīgi parunājam, un atkal viss ir labi,» viņš stāsta. Pēc kāzām ģimenei ierādīta jauna istaba – daudz mierīgāka un klusāka. Ģimenes galva piepelnās adot un tamborējot. Adīt prasmi apguvusi arī sieviņa, viņai gan nepadodas vēl tik veikli kā Ilmāram, bet Natālijai ir ķēriens izšūt krustdūrienā. Kāzu dienā pāri apciemoja Natālijas Rīgas krustmāte. Viņa meiteni gluži nejauši satikusi pirms desmit gadiem. Uzzinājusi par viņas likteni, Vijas kundze, kas Latvijas neatkarības atjaunošanas gados no Amerikas pārcēlās uz dzīvi Latvijā, piedāvāja Natālijai kristīties un kļūt par viņas krustmeitu. Tagad krustmāmiņas mājās mīļš viesis ir arī Ilmārs. Atmiņas jaunos cilvēkus silda un iedvesmo jaunai dienai. «Gandrīz katru vakaru pāršķirstām bilžu albumu un ar prieku atceramies kāzu dienu,» atzīst jaunā sieva. Pirms trim gadiem pāris stāstīja, ka vēlētos patstāvīgi dzīvot pusceļa mājā, bet tagad atzīst, ka šis sapnis izsapņots un jaunā ģimene paliks turpat Ziedkalnes sociālajā aprūpes centrā.«Daudzi mūsu draugi ir vīlušies un atgriezušies no pusceļa mājas, jo bez citu palīdzības netiek ar visu galā. Viņi stāsta, ka «lielā» dzīve ir grūta. Mums te klājas labi, tikpat kā pašiem sava pasaulīte, ir arī darbs. Pagaidām paliksim aprūpes centrā, bet pie draugiem, kas dzīvo pusceļa mājās, brauksim ciemos,» noteic Ilmārs.
