Trešā daļa Jelgavas Mākslas skolas absolventu nākotni saista ar mākslu.
Mākslas skolas 30. jubilejas un salidojuma, kas gaidāms jau sestdien, priekšvakarā direktore Anda Stankeviča stāsta par paveikto, iecerēm un dalās spilgtākajās atmiņās.
– Novembrī apritēs vienpadsmit gadu, kopš vadāt Mākslas skolu. Šo jubileju droši vien sagaidāt ar citām izjūtām nekā apaļo divdesmito, kad tikko bijāt sākusi pildīt direktores pienākumus.
Protams, sajūtas ir citādas. Mana ienākšana skolā bija smaga, bet palēnām iejutos. Pa šo laiku daudz kas ir mainījies. Tikko kolektīvā runājām, ka visu laiku esam soli pa solim gājuši, veidojot darba vidi. Lielie mērķi par 99 procentiem ir sasniegti – telpas, vide, ainava ir sakārtotas, atliek tikai ikdienas darbs. Mums ir arī sapņi, kas vēl būtu jāizdara, bet pamats ir. Pulksteņa aprūsējušie zobrati ir labi ieeļļoti, viss aizgājis kārtīgā darba dunā.
Ienākot skolā, pirmais darbs bija telpu renovācija. Skola saņēma ēku, kas bija paredzēta civilās aizsardzības nodarbībām. Pirmais direktors Andrejs Zvejnieks, cik varēja, jau bija kaut ko darījis. Sākām ar lauka kāpnēm, kas bija jāpārtaisa, tad sekoja telpu remonti. Katru gadu remontējām pa divām trim mācību telpām, zāli arī pārtaisījām. Tagad tikai viena kāpņutelpa palikusi nesakārtota. Renovējām iekšējās kāpnes, kas bija briesmīgas – viens pakāpiens augstāk, otrs zemāk, cilvēki krita. Sētas pusē uztaisījām piebrauktuvi, lai varētu materiālus skolai pievest. Izveidojām arī jumta projektu – pašlaik tur ir «baseins», kur ūdens krājas, mēs gribētu divslīpju jumtu. Ideāli būtu, ja skolai varētu piebūvēt trešo stāvu.
– Pastāstiet vairāk par sapņiem!
Visi mūsu sapņi radušies no nepieciešamības. Mums ir ļoti liels bērnu skaits. Kad ienācu skolā, bija ap 150 audzēkņu, tagad kopā ar interešu grupām – pāri 300. Uzklausot bērnu un arī absolventu atsauksmes – mums trūkst zīmēšanas telpas. Lai zīmētu, vajadzīga saules gaisma, ēnas. Pašlaik strādājam zālē bez logiem un dienas gaismas – tas ir tas pats, kas zīmēt pagrabā. Kaut ko radīt noslēgtā telpā, ja nevari acis novērst, paskatīties ārā pa logu, ir emocionāli ļoti grūti. Tāpēc mēs sapņojam par trešo stāvu ar lieliem logiem, lai būtu gaišas telpas, kur notiktu zīmēšana un vēl citas nodarbības. Tad mēs varētu daudzpusīgāk attīstīt darbu materiālā. Darbs materiālā ir dažāds, vajadzīgas attiecīgas iekārtas, bet mums nav, kur tās izvietot. Vienīgais tāds kabinets ir veidošanai. «Jundā» keramikas nodarbības ir pārslogotas un bērni gaida rindā, to varētu apgūt arī pie mums. Darbs materiālā varētu būt gan tēlniecība, gan keramika, gan darbs ar tekstilu, kaut kas no metālapstrādes, bet telpas mums to neatļauj. Trešais stāvs būtu liels atvieglojums.
Ja nevaram izcelties uz augšu, mums vēl ir doma izveidot āra verandu veidošanas darbiem. Bērniem būtu vairāk vietas. Māls ir mitrs – jo mazāka telpa, jo vairāk liekas, ka viss smaržo pēc sasmakuša māla. Ja attaisa logus, bērniem pūš virsū, radiatori silda, viņi sēž kā siltumnīcā. Veranda būtu labi gan veselībai, gan telpā mainītos gaiss. Gaidām skolas fasādes remontu, vēlamies arī skaistu žogu.
Vēl mums ir mācību procesa sapņi. Tā būtu vasaras prakse ārzemēs gan labākajiem skolēniem, gan pedagogiem. Man šķiet nepiedodami, ja audzēkņiem jāstāsta tas, kur mēs paši neesam bijuši. Viens ir runāt no grāmatām, otrs – iespēja to visu redzēt, lai stāstījums būtu bagātīgāks. Budžetā esam ieplānojuši apmaiņas braucienu uz Franciju nākamā gada jūnijā, turp varētu doties seši labākie skolēni divu pedagogu pavadībā. Savukārt rudenī francūži ciemotos pie mums.
Pagaidām tie ir tikai sapņi. Taču līdz šim viss, par ko esam sapņojuši, ir piepildījies. Vienu sapni tikko realizējām – otrā skolas pusē uztaisījām radošo terasi, pie tās gan vēl jāizveido puķudobes, dekoratīvā siena.
– Vai sapņus esat pārrunājuši arī pilsētā?
Es tos parasti iekļauju skolas budžetā. Kad redzu, ka nekas nenotiek, izņemu ārā.
Jau pagājušajā gadā Valsts kultūrkapitāla fondā iesniedzām projektu par skulptūrdārzu. To neapstiprināja, un šogad esam iesnieguši atkal. Ceram, ka šoreiz apstiprinās, jo mums ir doma sadarbībā ar Lietuvas tēlniekiem veidot skolēnu darbnīcas. Apkārt skolai esam izvietojuši skulptūras, sāk kļūt jau nedaudz par biezu. Tad ieraudzījām šo vietu (zālienu trijstūra formā ielas pretējā pusē – red.), kur bērni iet garām, nākdami no skolas. Ar Andreju Lomakinu (pilsētas ainavu arhitekts – red.) esam vienojušies, ka taisīsim tur skulptūrdārzu. Tēma būs saistīta ar dzīvo dabu – lai pilsētnieki redz, kā bite, skudra vai lācis izskatās. Tur tiks izvietoti pirmie trīs projekta darbi un labākie bērnu diplomdarbi. Ja projektu apstiprinās, nākotnē varētu sadarboties arī ar igauņiem.
– Jau ieskicējāt, ar ko bērni nodarbojas Mākslas skolā. Kādas programmas piedāvājat?
Mums skolā ir interešu izglītības programmas, kur bērni no piecu līdz astoņu gadu vecumam reizi nedēļā nedaudz apgūst zīmēšanu, gleznošanu, darbu materiālā, figurālo kompozīciju. Bērni pamazām sāk saprast, vai viņus tas interesē. 80 procenti no viņiem atnāk arī uz 1. klasi, kur uzņemam no astoņu gadu vecuma un jāmācās septiņus gadus. Lielākā problēma, ka šie bērni nokavē uzņemšanu – grib stāties septembrī, oktobrī, bet mēs uzņemam maijā. Rudenī klases mums jau ir nokomplektētas, laime viņiem ir tad, ja kāds no uzņemtajiem sapratis, ka nevarēs apvienot ar dejošanu vai mūzikas skolu, un atbrīvojas vieta. Tie, kas noturas pirmo un otro gadu, visi arī beidz skolu. No sākuma ir grūti, kamēr pierod pie procesa un sāk strādāt. Lielākās vērtības ir pacietība, koncentrēšanās spēja, nesteigties strādāt, vērot lietas. Galvenie mācību priekšmeti ir zīmēšana, gleznošana, kompozīcija, mākslas valodas pamati, darbs materiālā, veidošana un datorgrafika.
Otra ir trīsgadīgā programma, uz kuru skolēni nāk no 15–16 gadu vecuma, arī daži, kas beiguši septiņgadīgo programmu. Bērni ir diezgan spēcīgi, pārsvarā nāk tie, kas arī tālāk aiziet mākslas ceļu. Ir arī individuālais darbs, kur sagatavojam iestājeksāmeniem.
– Vai trīs gadu programmu var apgūt arī bez priekšzināšanām? 15 gadi ir vecums, kad jaunietis, kurš bērnībā nav gribējis zīmēt vai vienkārši nav aizvests uz mākslas skolu, pats sāk apjaust, kas viņu interesē.
Parasti nāk tie bērni, kam skolā mākslā ir veicies labi. Tad pastrādājam vairāk pie tā, kas nav iemācīts vai neizdodas. Viņi varbūt ir zīmējuši, bet viņiem vajadzīga gleznošana, veidošana, formas izjūta. Skolu pedagogi daudz izdara savos pulciņos. Visi bērni mākslas skolu nevar apmeklēt, jo mums tomēr ir sava profesionālā specifika – 12 stundas nedēļā, kas ir daudz. Nezinu, vai kas izmainīsies, kad tiks ieviesti jaunie standarti, pēc kuriem skolas piesaistīs vairāk pulciņu, bet es domāju, ka profesionālā mākslas izglītība paliks pati par sevi. Mums nav vidusskolas, bet viss atkarīgs no valsts politikas, cik vietas izglītībā atvēlēts kultūrai un mākslai. Mums ir arī nodarbības karjeras izvēlē, vedam bērnus uz muzejiem, uz darbnīcām.
Galvenais, lai bērni būtu laimīgi. Lai viņi apgūtu, kas patīk, lai viņiem tas noderētu dzīvē. Esmu aprunājusies ar daudziem absolventiem. Pat ja viņi nav aizgājuši profesionālo ceļu, mākslas skola attīstījusi viņu gaumes, estētikas izjūtu, iemācījusi paskatīties uz lietām no citas puses. Viņi neskrien veikalā un neķer visu pēc kārtas, bet apskatās un padomā, vai tas ir vajadzīgs. Tas visur noder. Varbūt tāpēc vecāki ļoti vēlas, lai bērni apmeklē mākslas skolu, kaut arī saprot – ne visi būs mākslinieki. Apmēram septiņi mūsu absolventi katru gadu dodas tālāk uz vidējām mācību iestādēm. Deviņdesmitajos gados tie bija pat desmit divpadsmit, bet tad bija citas iespējas. Pašlaik arī izglītības politika pieturēt bērnu pie savas skolas atņem iespējas viņiem aiziet tālāk uz Rīgu. Tās ir arī finanses – braukāšana, dzīvošana Rīgā. Aiziet uzņēmīgākie – uz Dizaina un mākslas vidusskolu, Mākslas un mediju tehnikumu, citām skolām. Ne vienmēr uzzinām par mūsu absolventu tālākajām gaitām. Ceram, ka viņi atnāks uz salidojumu un pastāstīs, kur mācās, strādā.
– Vai pašreizējā izglītības politika, kad valstī tiek likts uzsvars uz eksaktajiem priekšmetiem, neietekmē bērnu un vecāku izvēli nodarboties ar mākslu?
Tieši otrādi – jo vairāk eksakto uzspiež, jo vairāk bērniem vajadzīgs atiet no tā visa. Kad mums sākas mācību process, iestājas pilnīgs klusums, miers. Bērni atpūšas no skolas, var koncentrēties uz to, ko izvēlējušies. Ir arī tādi, kas vēl deju kolektīvā dejo, mūzikas skolā iet. Varbūt vecāki izdara spiedienu, grib, lai bērns būtu vispusīgi attīstīts. Iespējams, paši ar to savā laikā ir nodarbojušies. Dažreiz vecāki egoistiski grib savos bērnos realizēt to, kas pašiem nav izdevies. Šie bērni ir arī sapņaināki, viņiem ir vajadzīga tā vide.
Ja paskaita, 30 gados vismaz 30–35 procenti absolventu aizgājuši ar mākslu saistītu ceļu. Mēs arī cenšamies viņus virzīt. Mums ir daudz profesionālu pedagogu, kuri gan strādā skolā, gan piedalās mākslas projektos. Svarīgi, ka skolēns redz pedagogu darbus. Tāpat katru mēnesi skolā rīkojam izstādes, bērniem ir iespēja apskatīt darbus, tikties ar māksliniekiem, vedam viņus uz izstādēm Rīgā.
– Vai izstādes skolā apmeklē arī jelgavnieki?
Tie parasti ir vecāki, kas uz nodarbībām ved mazākos bērnus. Dažreiz skolotāji atved klases, nāk arī individuāli. Protams, apmeklējums nav tāds, kā kādreiz bija, par to raud arī muzejs. Taču esam izrēķinājuši – ja katru mēnesi mums ir izstāde un to redz 300 bērnu un piektdaļa vecāku, vai tas nav svarīgākais? Tas ir izglītojoši un audzinoši. Mēs jau nevaram bērnus aizvest uz visām izstādēm. Tas, ka gadā pie mums skatāmas vidēji 12 spēcīgu mākslinieku, arī jauno, izstādes, jau ir daudz.
– Salidojumos bieži tiek cilātas atmiņas, pārrunāti spilgtākie notikumi. Kādas ir jūsu spilgtākās atmiņas no skolā pavadītajiem gadiem?
Katru dienu ir kaut kas īpašs, vienu notikumu nosaukt grūti. Protams, tie spilgtākie ik gadu ir izlaidumi un diplomdarbi. Tie ir ražas svētki. Ikdienā skrienam kā virpulī, domājam, kā mācīt, kā bērnu pacelt, kā viņam palīdzēt – tas ir neredzamais process. Kad gada beigās ir izlaidums, ieraugām gatavos darbus (arī pusgadu skatēs), kas pēc tam tiek izlikti apskatei pilsētā, ir tāds gandarījums un prieks, ka viss izdevies! Arī paveiktie remontdarbi sniedz gandarījumu. Tāpat atpūtas mirkļi, pieredzes apmaiņas braucieni, viesu uzņemšana paliek atmiņā, bet tā ir ikdiena. Tieši izlaidumi, kad jaunieši saņem apliecības, ir lielais prieka mirklis.
Jelgavas Mākslas skola
Lai attīstītu bērnu estētisko audzināšanu, Jelgavas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomiteja 1986. gada 28. februārī nolēma tā paša gada 1. septembrī pie pilsētas Kultūras nodaļas atvērt bērnu mākslas skolu, mācību telpas ierādot Jelgavas 2. vidusskolā.
1993. gada 1. aprīlī nepabeigtais celtniecības objekts «Civilās aizsardzības kursu ēka Mazajā ceļā 2» tiek nodots Mākslas skolas bilancē.
Par pirmo skolas direktoru kļuva Andrejs Zvejnieks (1986–2003). Pēc viņa skolas vadīšanu uzņēmās Ilze Ezerniece (2003–2005). 2005. gada 1. novembrī darbu sāka pašreizējā direktore Anda Stankeviča.
Kopš 2002. gada Mākslas skola izglīto audzēkņus pēc akreditētas profesionālās ievirzes izglītības programmas «Vizuāli plastiskā māksla» septiņus (vecumā no astoņiem gadiem) un trīs (vecumā no 16 gadiem) gadus ilgās programmās. Ieskaitot interešu izglītību, skolu apmeklē vairāk nekā 300 audzēkņu vecumā no astoņiem līdz 25 gadiem. Absolventi saņem apliecību par profesionālās ievirzes izglītību.
2005. gadā aizsākta ikgadēja skolas karnevāla tradīcija.
Pedagogi: Kristīna Landaua-Junkere, Marita Landau, Ilze Ezerniece, Nellija Skujeniece, Indulis Landau, Ilze Emse-Grīnberga, Jeļena Jēkabsone, Baiba Ūlande, Ilizane Grīnberga, Renāte Bērziņa, Aiga Dzerkale, Sanita Mūrmane-Miķelsone, Zane Vēvere, Anete Aizsilniece, Kristīne Graudule-Putniece, Mārīte Jevstigņejeva, Eduards Griškevičs.
