Jebkurš zirgs labprāt ganītos zaļā pļavā, nevis gribētu, lai viņam mugurā sēžas cilvēks, kas liek rikšot un lēkt pāri barjerām.
Jebkurš zirgs labprāt ganītos zaļā pļavā, nevis gribētu, lai viņam mugurā sēžas cilvēks, kas liek rikšot un lēkt pāri barjerām. Taču cilvēks zirgu baro, dod viņam pajumti un mīlestību, tāpēc arī lielais, skaistais dzīvnieks ir gatavs pakļauties augumā mazāko divkājaiņu prasībām. «Bez cilvēka zirgs būs nelaimīgs,» uzskata zirgkope Līga Pētersone.
Līga Pētersone ar zirgiem bijusi saistīta kopš bērnības, pirmo reizi tam mugurā uzkāpusi dažu gadu vecumā, un nu jau vairāk nekā 20 gadu diena bez zirgu trenēšanas un kopšanas viņai ir retums. «No zirgiem nekad neesmu baidījusies. Bērnībā vairāk uztraucos par dunduriem, no kuru kodieniem zirgs kļūst nemierīgs un purinās,» atceras Līga. Tagad Līga ir pieaugusi un kopā ar ģimeni rūpējas par 70 ģimenes uzņēmuma «Princis» zirgiem un trenē tos. Pētersonu ģimenes uzņēmums radies no padomju saimniecības «Lielupe», kurā ar zirgiem strādāja Līgas mamma un tētis. Šogad SIA «Princis» apritēja jau 10 gadu, taču zirgi ik dienas prasa daudz darba, tāpēc svētku ballēšanās pagaidām atlikta.
Straujie – sportam, mierīgākie – atpūtai
«Mēs audzējam un pārdodam zirgus,» tā par savas ģimenes uzņēmumu teic Līga. Zem šīs īsās frāzes gan slēpjas diezgan pamatīgs un rūpīgs darbs – krustošana, kumeļu audzēšana, trenēšana, kopšana, barības sagāde un galu galā pārdošana. Automašīnas pārdevējs var spēkratu nolikt stāvlaukumā un nelikties par to zinis, bet zirgkopim sava «prece» jābaro, jākopj un jāuzlabo ik dienas. Līgas galvenais pienākums ģimenes uzņēmumā ir trenēt zirgus: ik rītu viņa dodas uz stalli, lai sēstos mugurā kādam no zirgiem un mācītu dzīvniekam klausīt jātnieku un saprast, ko no viņa vēlas cilvēks. Līdzīgi kā dienesta suņiem, arī sporta un atpūtas zirgiem vissvarīgākā ir paklausība. «Ir ļoti nervozi un spītīgi zirgi, viņu trenēšanā man jāapbruņojas ar pacietību, viltību un dažreiz arī spēku,» stāsta Līga.
To, kam būs domāts zirgs, redz jau jaunībā. Mierīgākie derēs atpūtas izjādēm, straujākie kļūs par sporta zirgiem. Taču ne tikai ātra daba nosaka dzīvnieka sportista karjeru, tam nepieciešams arī talants, kas piemīt tikai nedaudziem zirgiem. To krustošanā svarīgākais ir domāt par nākamā kumeļa izskatu, izvēloties pāri tā, lai atvasei būtu pēc iespējas mazāk kļūdu izskatā un auguma proporcijās.
Līga stāsta, ka «Princī» audzētie zirgi pārsvarā tiek pārdoti uz ārzemēm, taču pēdējos divos gados interese par to iegādi augusi arī Latvijā. Uz jautājumu par zirga cenu Līga atbild, ka tā ir ļoti atkarīga no dzīvnieka izskata, paklausības un darbaspējām. «Princī» zirgu var nopirkt, sākot no 500 dolāriem, bet labs sporta zirgs var maksāt pat 7000 dolāru. Svētdienas jātniekam labāk nepirkt strauju zirgu, kuru būs grūti savaldīt, savukārt sportistam nederēs pārāk mierīgs dzīvnieks. Atkarībā no pircēja vēlmēm Līga viņam var ieteikt piemērotāko, taču galvenais ir tas, cik droši un ērti cilvēks jūtas šim zirgam mugurā. «Zirgiem ļoti atšķiras gaita, tāpēc bez izmēģināšanas to pirkt nevar,» skaidro Līga. Pārdodot mīļu zirgu, Līgai allaž paliek skumji, taču neko darīt nevar, jo visus jau nepaturēsi.
Darbs zirga mugurā
Lai arī cik poētiskas no malas izskatītos cilvēka attiecības ar zirgu, Līgas attieksme pret šiem dzīvniekiem gadu gaitā kļūst praktiskāka. «Es lielāko daļu zirgu uztveru kā darba priekšmetus, kas katru dienu jātrenē,» teic Līga. Protams, viņai ir arī savs mīlulis – sirms zirgs vārdā Princis. «Ļoti paklausīgs un talantīgs sporta zirgs,» piebilst Līga, kas Prinča mugurā ar panākumiem piedalījusies daudzās sacensībās, šogad vien jau 20. Bērnībā Līgai bija sapnis par sirmu zirgu, un Princis ir tā piepildījums. Ģimenes uzņēmums vārdu gan ieguvis no cita Prinča, arī ļoti talantīga sporta zirga, kas atnesa pirmo slavu Līgai un viņas brālim.
Ik dienas trenējot zirgus, Līga sākusi vairāk saprast un cienīt šos dzīvniekus. «Man vairs neliekas interesanta vienkārša izjāde trenēta zirga mugurā, daudz aizraujošāk ir mācīt jaunu dzīvnieku un vēlāk redzēt sava darba rezultātu,» stāsta Līga. Cilvēkam zirga spēks ir jārespektē, īpaši, strādājot ar jaunu un neprognozējamu dzīvniekus, jārēķinās, ka mežā viņš var sabīties no zaķa vai putna un nomest jātnieku zemē.
Kā ikvienam, arī zirgu trenera darbam ir savas priekšrocības un trūkumi – ir jauki ik dienu pavadīt dabā, saskarsmē ar dzīvniekiem un cilvēkiem, taču var gadīties nepatīkamas traumas. «Ir dienas, kad nepavisam negribas iet laukā no mājas, taču zirgam jākustas katru dienu, vienalga, vai ārā līst, puteņo vai cepina saule,» bilst Līga.
Par zirgu trenerim nepieciešamajām rakstura īpašībām viņa atzīst pacietību un mierīgumu, neiztikt arī bez mīlestības pret šiem dzīvniekiem. «Zirgu trenēšana ir diezgan vienveidīgs darbs, taču ilgāk par nedēļu bez kāpšanas zirga mugurā iztikt nevaru,» teic Līga. Ilgākais laiks bez jāšanas bija mēnesis pirms desmit gadiem, kad viņa nedrīkstēja jāt traumas dēļ. Ja iespējams, arī svētdienās Līga cenšas atpūsties un iztikt bez zirgu trenēšanas.
Attiecībās ar zirgiem jābūt pārliecinātam par sevi un jāsaprot, ka bez striktām pavēlēm dzīvnieks neklausīs. «Zirgs ļoti labi jūt, ka viņam mugurā uzkāpis nepraša vai nobaidījies jātnieks, un izmanto iespēju darīt, kas pašam tīk,» skaidro Līga. Cilvēkam, kas pārāk saudzēs zirgu un vairīsies tam uzšaut ar pātagu vai iespiest zābakus sānos, neizdosies panākt dzīvnieka rikšošanu vai lēkšanu pāri šķērslim. Vislabāk ar zirgu saprotas saimnieks vai jātnieks, kas ar viņu nodarbojas biežāk. «Zirgs pazīst savu cilvēku – kad ienāku stallī, Princis vienmēr mani sveicina zviedzot,» teic Līga, piebilstot, ka pie zirga nekad nedrīkst iet bez cienasta.
