Par maz, par maz, par maz. Par maz tiek cilvēkiem skaidrots, kā viena vai otra iecere varētu dzīvi padarīt ērtāku, drošāku un labāku, tāpēc arī daudzas no tām grūti un lēni iedzīvojas, bet citas vienkārši izgāžas. «Mūsu sabiedrība tam nav gatava» – arī skaidrojums allaž turpat pie rokas.
Pirms daudziem gadiem kādā mazpilsētā vietējā patērētāju biedrība gluži kā mūsdienu mazā biznesa uzņēmums izlēma nobarot cūkas, lai gaļu pēc tam realizētu savos ēdināšanas uzņēmumos. Tiktāl viss bez lielas skaidrošanas bija saprotams. Taču nākamais labi domātais solis sagrāva visu cūkkopības ieceri – proti, «patērētāju kantoris» no tolaiku skatpunkta apbrīnojami progresīvi sadomāja daudzdzīvokļu namu pagalmos novietot pa konteineram pārtikas atkritumiem, ko pēcāk izbarot jau minētajiem rukšiem. Ar vienkāršu uzrakstu izrādījās stipri par maz – konteineros bieži nonāca barībai nederīgas lietas, līdz beidzot stikla lausku piejaukums padarīja savu. Vārdu sakot – sabiedrība nebija tam gatava.
Pašreizējais, nu jau visu Latviju aptverošais šķirošanas piegājiens ar epizodiskām izglītošanas kampaņām, jādomā, būs veiksmīgāks. Vismaz Jelgavā stikla pudeles jau tiek atpazītas un droši mestas tām paredzētajā caurumā. Grūtāk ir ar plastmasu un papīriem, kur konteinera dažbrīd pāri plūstošais saturs vēl liecina par zināmu apjukumu. Bet ko nu par tik daudzveidīgajām atkritumu dzīlēm, ja aizmirsties var arī bērnudārza vecumā šķietami jau apgūtas lietas.
«Neatskrūvēt pudeļu korķus!» rakstīts pie kokakolas plaukta veikalā. Laikam taču kādam piemirsies, ka vispirms būtu jānopērk. Neamputē (tas ir, nenozāģē vai nenozodz) ceļa zīmi, tā vari izraisīt avāriju! – uzskatāmi skaidrojošā veidā aicina «Latvijas valsts ceļi». Patiesi, arī notikumi satiksmē apliecina, ka ceļa norāžu jēga daudziem nav īsti saprotama. Bet varbūt mums kā topošai sabiedrībai drīzāk laiku pa laikam vienkārši patīk «izlikties par muļķi», lai paskatītos no malas, kas no tā sanāk? Tas tad nu arī sanāk. ◆
