Kam bija jānotiek, tas beidzot ir noticis.
Kam bija jānotiek, tas beidzot ir noticis. Pieci LSDSP Saeimas deputāti – līdzšinējais LSDSP frakcijas priekšsēdētājs Egils Baldzēns, deputāti Pēteris Salkazanovs, Imants Burvis, Jānis Leja un Rišards Labanovskis – no LSDSP frakcijas atdalīsies un veidos jaunu frakciju. Viennozīmīgi skaidrs, ka vairs par nekādu atpakaļceļu nevar būt ne runas, un šis lēmums ir pirmais solis uz jaunas sociāldemokrātiskas partijas izveidi Latvijā. E.Baldzēns pirmdien ir paziņojis, ka Saeimā izveidotā jaunā sociāldemokrātiskā frakcija nākotnē kļūs par jaunas partijas – Sociāldemokrātu savienības (iespējamais nosaukums) – kodolu.
Šāds lietu iznākums faktiski jau tika izlemts Jura Bojāra vadītājiem sociāldemokrātiem liktenīgajā 33. kongresā, viņu par partijas priekšsēdi ievēlot atkārtoti. Skaidrs, ka labējāk orientētajai LSDSP daļai neatlika nekas cits, kā spert šo soli, jo turpināt darbu partijā, kuru vada cilvēki ar VDK «zīmogu» biogrāfijās, un tuvināties «jurkāniešiem», pa priekšu izstiepjot bojāriskās Satversmes projektu, ar sociāldemokrātisku pārliecību vien, šķiet, vairs nebija iespējams.
Patiesībā šādā lietu iznākumā vainojams ir pats J.Bojārs, kas, vadot LSDSP, pieļāva tikai divas, gluži vai staļiniskas izvēles iespējas – būt kopā ar viņu vai arī būt pret. Otrajiem neatlika nekas cits kā Saeimas deputāta Imanta Burvja liktenis – izslēgšana no LSDSP. Tā, pateicoties jaukajai idejai par rindu tīrīšanu, LSDSP priekšsēdis Bojārs ir izdarījis «lāča pakalpojumu» paša vadītajai partijai, kas nu, kā izskatās, «iztīrīsies» visai pamatīgi, tikai, Bojāram par nožēlu, jāsaka, ka «iztīrīsies» no LSDSP smadzenēm. LSDSP šķelšanos ir atzinis arī partijas ģenerālsekretārs Jānis Dinēvičs, gan prognozējot, ka E.Baldzēnam un viņa domubiedriem sekos ne vairāk kā 100 LSDSP biedru. To gan rādīs laiks.
Baldzēns aģentūrai LETA ir prognozējis, ka nākamais solis būs politiska bloka veidošana ar pašreizējo Saeimas Jauno frakciju. Šis politiskais bloks arī kļūšot par jaunveidojamās partijas, kuru, iespējams, sauks par Sociāldemokrātu savienību, kodolu. Un te nu būtu pienācis laiks Bojāram pakasīt aiz auss, jo konkurence radīsies ne tikai attiecībā uz elektorātu, bet arī attiecībā uz sponsoriem, kas jau ir skumjāk. Vēl nopietnāks ir jautājums – kura sociāldemokrātiskā partija pārstāvēs Latviju Starptautiskajā Sociāldemokrātiskajā internacionālē? Arī par šo lietu Bojāram būtu jāpadomā, jo izredzes nav pārāk spožas, jo nez vai Rietumeiropas sociāldemokrātijām ir vienaldzīga Austrumeiropas sociāldemokrātisko līderu pagātne.
Vērtējot abu partiju izredzes nākamajā Saeimā, jāatzīst, ka tās nav nemaz tik viennozīmīgi pozitīvas līdzšinējiem sociāldemokrātiem, kuriem jāuzņemas atbildība par notiekošo Rīgas Domē – galvaspilsētas iedzīvotāju drošību apdraudošā Krievijas popzvaigžņu koncerta atļaušana Doma laukumā, tā arī uz Stokholmu nekursējošajam prāmim, regulārajām iztapīgajām vizītēm Maskavā un iespaidīgajam Rīgas budžeta deficītam. Un diez vai sabiedrībā šīs lietas asociēsies ar E.Baldzēnu, P.Salkazanovu vai viņu domubiedriem. Lai arī topošā sociāldemokrātiskā partija pagaidām ir mazskaitlīga un panākumi Saeimas vēlēšanās lielā mērā būs atkarīgi no veiksmes priekšvēlēšanu kampaņā, tomēr, šķiet, jau par 99% ir skaidrs, ka nākamajā valdībā nebūs Bojāra cilvēku, un par to vien Latvijas vēlētāji var uzelpot. Var piekrist Baldzēnam, ka abām sociāldemokrātiskajām partijām, visticamāk, neradīsies problēmas pārvarēt 5% barjeru iekļūšanai nākamajā Saeimā, tomēr tie būs kvalitatīvi atšķirīgi politiskie spēki, un, ņemot vērā visai reālo iespēju, ka Baldzēna vadītie sociāldemokrāti varētu darboties valdībā kopā ar labējām partijām, pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām iespējami dažādi pavērsieni. Bet pagaidām nevar sūdzēties, ka jaunais gads Latvijas politikā ir slikti sācies. Gluži otrādi – pa plauktiem tiek salikts tas, kas bija vienā ķīselī savārīts aizvadītajā gadā.
