Ekonomiskās lejupslīdes sākumā, pārrevidējot ģimenes budžetu, manuprāt, daudzi nonāca līdz secinājumam – lai no kā, bet no ēdamām vai piedzīvojamām lietām, kas vairo prieku un labsajūtu, gan nevajadzētu vieglu roku atteikties. To, ka svētki spēj pacelt garu un mazināt spriedzi spaidu nomāktajā ikdienā, saprata arī Senajā Romā, kur ļaudīm regulāri tika uzsaukts vīns un izklaides. Tā sakot, lai sētā miers un galviņā nesāktu rosīties muļķīgas domas!Cerībā iedibināt paliekošu tradīciju, pirmo reizi uz vērienīgiem svētkiem pošas arī abas reformētā Jelgavas rajona pašvaldības. Spriedzes (ko, jāatzīst, «uzvāra» arī brīžam nekorekti politiskie gājieni) kliedēšanu tās gan nav pasludinājušas par pasākuma galveno uzdevumu. Svētkus vajagot, lai satuvinātu «ar varu saprecinātos». Tāpēc katrs Jelgavas novada pagasts savu ļaužu atvešanai organizēs autobusus, pašdarbnieki izspēlēs administratīvās teritorijas savdabību, klātesošos izklaidēs cirka un estrādes mākslinieki. Izskatās, ka sestdien Elejas muižas parkā, kā arī 30. jūlijā Ozolnieku stadionā visa būs gana, lai cilvēki sajustos atpūtušies un iepriecināti. Kādus pavedienus svētkiem būs izdevies ieaust piederības apziņā, atklās laiks. Manuprāt, tas būs diezgan ilgs…Ir teiciens, ka ar varu mīļš nekļūst. Piespiedu kārtā salikts kopā, cilvēks netop arī uzreiz draudzīgs un pateicīgs. Drīzāk piesardzīgs un aizdomīgs. Sak, ko tad tie tur atkal izdomājuši un kāpēc man tas vajadzīgs? To pierādījuši mēģinājumi satuvināt viena pagasta iedzīvotājus. Centriņi ar savu «republiku» daudzviet ir vairāki, bet kultūras nams viens, uz kuru tuvākie kaimiņi lielākoties neplūst pamatīgā straumē. Parasti pie vainas gan nav pasākumu kvalitāte, bet īgnā latvieša savrupā daba.
