Psiholoģe Kristīne Maka vakar jelgavniekus iepazīstināja ar grāmatu «Ceļš pie sevis».
«Pirmo reizi atklāju fotoizstādi, kuras autore es neesmu,» interesentiem Jelgavas kultūras namā, kur otrajā stāvā atklāta neliela ekspozīcija, atzinās Kristīne Maka.Doma par fotoizstādi, kas notver sajūtas, mirkļus un un skar arī īpašus pārdzīvojumus, radās īsi pirms grāmatas tapšanas. Fotoizstāde ir kā grāmatas «Ceļš pie sevis» vizuālā seja, turpinājums, mirklis būt «Šeit un tagad», kad katrs sajūtam «Es esmu», es jūtu, es izbaudu, es priecājos, es skumstu. Fotodarbu autori: Elīna Butānova-Medene, Didzis Grodza, Haralds Fiļipovs, Aiga Ozoliņa, Matīss Markovskis, Lauris Rinmanis un Dārta Narkēviča. Fotoizstādi varēs aplūkot vismaz līdz aprīļa beigām, bet «Ziņām» izdevās parunāt ar savdabīgās grāmatas, kurā ir tikai jautājumi, autori K.Maku.- Kāpēc grāmatā ir tieši 151 jautājums – tāds ne pārāk apaļš skaits, starp citu, pirmskaitlis, varbūt tam ir kāda īpaša, mistiska vai simboliska nozīme?Jautājumu jau bija vairāk nekā četri simti, un tā būtu pārāk bieza grāmata, tad atsijājās un palika ap 230, bet arī tas māksliniekam šķita par daudz. Tā ka nekādas mistikas tur nav. Kaut gan – tipogrāfijā ļoti gribēja, lai labāk būtu 150, nevis 151 jautājums. Tur viņi kaut kā skaita pa 24 – loksnēs, pusloksnēs, ceturtdaļās vai tamlīdzīgi. Bet es cīnījos, lai noteikti dabūtu grāmatā arī to 151.- Vienkārši skaita pēc vai tas bija kāds īpašs jautājums?Tas bija tieši jautājuma dēļ. Lai gan tagad nemaz nevaru pateikt, tieši kurš tas bija. Tāpat jau «aiz borta» palika vairāki man būtiski jautājumi, piemēram – kādas ir manas dzimtas tradīcijas vai kādas manas dzimtas tradīcijas es turpinu?- Tā kā grāmatas priekšvārdā, ko rakstījusi žurnāliste Līga Blaua, ļoti atklāti stāstīts par jūsu personiskajām nelaimēm, atļaušos pieskarties arī šai sāpīgajai tēmai. Daudzi pēc tādiem pārbaudījumiem, ko uzlikusi smaga slimība, iespējams, vairs nepieceltos. Vai tāpēc grāmatā ir jautājums – ko es nebūtu ieguvis/usi, ja kādreiz nebūtu kaut ko zaudējis/usi?Protams, to var attiecināt uz šo gadījumu.Bet tikpat labi tas var būt vienkārši autobuss vai trolejbuss, ko nokavējot nejauši sastopi kādu ļoti jauku un patīkamu cilvēku, ko pirms tam neesi redzējis kādus piecpadsmit gadus un citādi varbūt arī nesastaptu. Esmu zaudējusi autobusu, bet ieguvusi satikšanos.Bet, ja runā tieši par manu kājas zaudējumu, es noteikti nebūtu ieguvusi to, kas man ir tagad. – Nebūtu kļuvusi par psiholoģi?Par psiholoģi mani aizsūtīja mācīties mamma. Terapijas vietā, kad es zaudēju savu pirmo bērniņu.Bet tagad ikdienā, strādājot ar sevi, sāc saprast, ka daudz kas nav vis zaudējumi, bet gan ceļi, kas tevi aizved tālāk. Bet cilvēkam, kurš tikko sāk ar sevi sastapties, es, protams, nevaru teikt, ka tas nav zaudējums.Dzīvē daudz kas vienkārši notiek. Kaut vai pagājušajā sestdienā – es braucu un pārsitu automašīnai karteri. Visi apkārt uztraucas, bet es sēžu pavisam mierīgi, jo zinu, ka šajā gadījumā nespēju neko ietekmēt. No tā, vai es uztraukšos vai neuztraukšos, nekas nemainīsies. Nākamajā dienā, starp citu, šī pati mašīna noripoja no treilera. Un man atkal atlika tikai sēdēt un skatīties – re, cik interesanti, automašīna ripo no treilera! Es varētu vismaz rāties, bet sēžu un skatos no malas kā tādu kinofilmu.- Ikkatrs no grāmatas 151 jautājuma satur vārdu «es» vai kādu tā locījumu. Vai gribat teikt, ka vispirms jāsakārto katram savs «es», lai varētu veidot attiecības ar citiem?Es nejautāju lasītājam, bet vēlos, lai lasītājs pats sev uzdod jautājumu. Ja man ir jājautā un jādomā par savu dzīvi, tad tikai loģiski, ka jautājums būs «es» formā. Lai gan ne gluži visi jautājumi ir tikai par sevi, ir arī par citiem, piemēram – kuram es šodien varētu palīdzēt? Es taču neesmu vienīgais pasaulē, ir jau arī jautājums – kurš pasaulē mani mīl? Es pasaulē neesmu viens, ir arī citi, un tikai mēs kopā veidojam vienu veselumu. Pat mani notikumi veido vienu veselumu, un pat mana dzīve, pat viens mirklis veido vienu veselumu.Grāmatas sākumā ir ļoti daudz jautājumu ar «šodien» – par ko es šodien varētu parūpēties, ko es šodien varētu izdarīt, kam es šodien varētu pateikt ko labu, ko es šodien varētu domāt. Tieši «šodienas» jautājumi man ļoti palīdzēja brīžos, kad bija ļoti grūti. Brīžos, kad neredzēju rītdienu. Daudzi no mums, kad ir krīzē, neredz rītdienu, tad šā mirkļa apzināšanās iekustina un tu aizej līdz tai rītdienai…Parasti, šķirstot šo grāmatu, cilvēks kaut kā nejauši apstājas pie jautājuma, kas viņam tajā brīdī ir vissvarīgākais.- Iepazīstinot ar grāmatu, izmantojāt vārdu «lietot», tādā nozīmē… «kā es (vai tu) lietoju šo grāmatu». Kā tad tā pareizi jālieto?Kad es to uzdāvināju savai vecmāmiņai, nākamajā dienā mēs sazvanījāmies un es jautāju – nu, vai paskatījies? Kad viņa atbildēja: jā, es izlasīju, es sāku smieties, jo tā nemaz, manuprāt, nav tā izlasāma – no viena gala līdz otram – un mana vecmāmiņa ir vienīgais cilvēks, kurš to spējis.- Varat droši teikt savai vecmāmiņai, ka viņa nav vienīgais izņēmums.Manuprāt, tas ir ļoti grūti. Atceros, kad rediģēju grāmatu, bija tā, kā kārtojot māju. Tu sāc kārtot kādu atvilktni, pēkšņi ieraugi kādu fotokartiņu vai citu tev pašam ļoti nozīmīgu nieku, izskan vārdi «vai, re ku kartiņa!», un visa mājas uzpošana ievelkas par vairākām stundām.Man ir tāds seminārs «Mana telpa», kurā mācu, ka attiecīgai darbībai jāatvēl dzelžains laika limits, piemēram, ne vairāk kā divdesmit minūtes.- Vai grāmata radās saistībā ar jūsu praktisko psiholoģes darbību?Sniedzu individuālas konsultācijas, un daudz sanāk strādāt ar cilvēkiem, kam ir individuālas saslimšanas, arī fiziskas, piemēram, veģetatīvā distonija. Par fiziskās telpas apzināšanos jau minēju. Trīsreiz gadā praktizēju tādu semināru kā «Piedzimšanas mistērija». Bet interesenti par manu darbību var uzzināt, «parakājoties» internetā. Mani virzieni ir attīstošais dialogs, procesuālā terapija un psiholoģiskā konsultēšana.Man ir jautājuši, kāpēc es neraksti grāmatu. Semināros un citās nodarbībās nonācu pie secinājuma, ka grāmatu par attiecīgajām tēmām netrūkst, tāpēc rakstīt vēl kādu nav nekādas vajadzības. Tās vietā radās «Ceļš pie sevis». Šādi jautājumi ir viens no instrumentiem, ar kuriem strādāju.- Viens no jūsu jautājumiem «Ceļā pie sevis» formulēts – ko es saku Dievam, un ko Dievs saka man? Kādas ir jūsu attiecības ar reliģiju?Ne vienmēr reliģija ir Dievs. Man ir attiecības ar Dievu. Es respektēju jebkuru reliģiju, jo cilvēkam acīmredzot nepieciešamas kādas rituālas darbības un tradīcijas, kas viņam palīdz šīs attiecības uzturēt.- Noslēgumā pamocīšu ar dažiem jautājumiem no jūsu pašu grāmatas. Piemēram – kas man patīk manā darbā? (Protams, attiecinot uz sevi.)Man patīk kontakts ar cilvēkiem. Brīdis, kad tu saredzi, kā cilvēks meklē sevi, kā mainās sesijas laikā, pēkšņi ieraugot sevi. Protams, gandarī, ja sesijas laikā izdodas atbrīvot cilvēku no kādām lielām, arī tīri fiziskām, sāpēm. Vērot un redzēt šādus procesus ir ļoti svētīgi. Es esmu, es daru, bet faktiski esmu tikai liecinieks. Varbūt arī instruments.- Ko man patīk par sevi stāstīt, un ko citi par mani nezina?Jautājums grāmatā iekļauts tādēļ, ka dažkārt mēs spēlējam tādu iedomātu lomu spēli, tad šajā lomā iestrēgstam un vairs netiekam no tās ārā. Bija reiz situācija – satikos ar cilvēkiem, kuri sēdēja ap galdu un nezināja, ko nu ko sacīt. Nevarēju saprast, kāpēc nejūtos labi. Tad sapratu – viņi taču spēlē. Dažkārt jāļauj cilvēkiem melot, ja tas tajā brīdī nevienam citam nekaitē.Manā dzīvē bijis tā, ka esmu gājusi stipra un priecīga, lai gan tajā pašā laikā mani mocīja nežēlīgas sāpes. Sapratu – ja tajā brīdī sašļukšu, vairs nebūšu nevienam vajadzīga.
