Pirmās Latvijas brīvvalsts robežsargiem 9. oktobris ir smagu atmiņu diena, jo tajā 1940. gadā tika izformēts robežsardzes 1. Dagdas, 2. Zilupes, 3. Abrenes un 5. Krāslavas bataljons.
Pirmās Latvijas brīvvalsts robežsargiem 9. oktobris ir smagu atmiņu diena, jo tajā 1940. gadā tika izformēts robežsardzes
1. Dagdas, 2. Zilupes, 3. Abrenes un 5. Krāslavas bataljons. Pēc to likvidēšanas 1240 robežsargu tika atvaļināti no dienesta, masveidā arestēti, izsūtīti no Latvijas un arī nošauti. No trimdas tikai retajam izdevās atgriezties – vairums mira padomju cietumos un nāves nometnēs.
Lai godinātu represijās bojā gājušos robežsargus, 9. oktobrī Valsts robežsardze rīkoja piemiņas brīdi. Pēc tam Jelgavas pārvaldes priekšnieks Gustavs Kalniņš apciemoja divus Latvijas brīvvalsts robežsargus – Gerhardu Kalniņu un Mārtiņu Kreitu.
Dobelnieks Gerhards Kalniņš, kam nu jau rit 84. gads, nekādi nespēja saprast, kā robežsargiem viņu izdevies atrast – pēc robežsardzes izformēšanas, lai izvairītos no represijām, viņš dokumentus un apbalvojumus, kas liecināja par dienestu uz Latvijas brīvvalsts robežas, ir slēpis. Sadedzinātas arī daudzas tā laika fotogrāfijas. Gerhards Kalniņš robežsardzē paspējis dienēt tikai gadu, tomēr tas viņam spilgti palicis atmiņā. Sirmais vīrs arī atceras, kā robežsargi bez jelkādiem paskaidrojumiem tika atbruņoti un virsnieki – apcietināti. Kopš tā laika par viņiem nekas vairs neesot dzirdēts. Visvairāk cietuši augsta ranga virsnieki un tie, kas dienēja uz Krievijas robežas.
G.Kalniņam izdevās no represijām izvairīties, un viņš visu mūžu nostrādājis bankā. Tomēr paslepen visus padomju gadus viņš sarakstījies ar kādu dienesta biedru. Tagad vēstulēs abi atceras pārdzīvoto un arī tāpat vien papļāpā. Robežsargs atzīst, ka viņam saglabājies stalts augums, bet veselība gan vairs neesot nekāda labā. Pēc pārciestā insulta viņš arī maz kur izziet.
Sarunās ar robežsardzes Jelgavas pārvaldes priekšnieku Gerhards Kalniņš uzsvēra, ka senajos laikos robežsargi ir ļoti augstu vērtēti un vienmēr varējuši paļauties uz pierobežas iedzīvotāju atbalstu.
Tolaik viņiem nav vajadzējis «karot» ar kontrabandistiem, jo tādu tikpat kā neesot bijis. Dienesta laikā gadījies tikai viens pārkāpums – robežu pārgājuši poļu laukstrādnieki.
Gerhards Kalniņš atceras, ka tajos laikos robežsargiem bijuši ļoti stingri noteikumi, ja tos neievēroja, draudēja bargs sods. Regulāri notikušas mācības gan šaušanā, gan arī jāšanā, lai gan viņa vads robežas apsargāšanā zirgus nav izmantojis.
Vecajam Latvijas sargam bija daudz dažādu atmiņu. Robežsargi viņam uzdāvināja divas grāmatas un solīja drīz vien atkal atbraukt ciemos, arī tad, ja viņam vajadzēs kādu palīdzību.
Bijušo robežsargu Mārtiņu Kreitu Jelgavas pārvaldes robežsargi apciemoja Aucē. Šim vīram 6. novembrī apritēs 92 gadi. Valsts robežsardzē viņš dienējis kopš 1931. gada – sargājis Latvijas un Krievijas, vēlāk – Lietuvas robežu. Lai arī reizēm atmiņa viņu mēdz pievilt, robežsardzē pavadītie gadi saglabājušies spilgti. Lietuvas robeža tajos gados bijusi visai nosacīta. Abu valstu attiecības – draudzīgas. Piecos viņa dienesta gados nav bijis neviena gadījuma, kad kāds būtu mēģinājis pārvest pāri robežai ko nelegālu.
Mārtiņš Kreits dienesta uzdevumus pildīja kopā ar savu zirgu. Viņš atceras, ka dienestam uz Lietuvas robežas obligāta prasība bijis seglojams zirgs. Katru mēnesi robežsargu un zirgu pārbaudīja priekšniecība – kā vienam, tā otram vajadzēja «spīdēt un laistīties». Ja zirgs bija pārāk uzbarots vai pārāk kārns, ja segli bija nobružāti, robežsargu gaidīja bargs sods. Tolaik arī formas tērpu vajadzēja iegādāties pašiem, viņi rūpējās par zirdziņa guļvietu un barību.
Tajos laikos viens no bargākajiem sodiem robežsargiem bija par alkohola lietošanu, tādēļ arī Jelgavas pārvaldes priekšniekam Mārtiņš Kreics piekodināja savus padotos uzmanīt un mācīt turēties tālāk no šņabja.
Sāpīgākās atmiņas bijušajam robežsargam bija par dienesta biedru izsūtīšanu un nošaušanu. Vēl līdz šim viņš atceras pēdējo sarunu ar savu komandieri, kas runājis optimistiski un apņēmīgi, taču drīz vien tika nošauts. Ar asarām acīm Mārtiņš Kreits vairākkārt sacīja: ir riebīgi, ka cilvēki cilvēkus bez vainas nonāvē.
Jau braucot mājup, mūsu tagadējie robežu sargātāji bija gandarīti par sirmo vīru apciemošanu un nopietni apņēmās viņus apraudzīt atkal un atkal, bet uz Ziemassvētkiem abus pārsteigt ar dāvanām. Vienam varbūt vairāk vajadzīgs televizors, kas kliedētu garlaicīgos vakarus, bet otram – kvalitatīvs dzirdes aparāts: pēc nelaimīga kritiena Mārtiņa Kreita dzirde ir pavisam vāja.
Jelgavas pārvaldes priekšnieks Gustavs Kalniņš abiem bijušajiem robežsargiem ļoti noteikti solīja: – Mēs neļausim jūs aizmirst. Jūs esat mūsu robežsardzes vēsture, un tā palīdzēs pilnveidot mūsdienu Latvijas robežsardzi.
