Okupācijas muzejs nav tikai Rīgas, bet ir visas tautas īpašums.
Okupācijas muzejs nav tikai Rīgas, bet ir visas tautas īpašums. Tādēļ arī Rīgas Domei nav tiesību vienpersoniski izlemt muzeja likteni, ignorējot to Latvijas dažādo tautību iedzīvotāju domas, kuri ir cietuši okupācijas laikā un kuru tuvinieki ir zaudējuši dzīvību vai citādi cietuši.
Okupāciju laikā (no 1940. līdz 1990. gadam) Latvija ir zaudējusi vairāk nekā 30% iedzīvotāju. Nav nevienas valsts Eiropā un nevienas tautas (izņemot ebrejus), kas II pasaules kara un tā seku rezultātā būtu cietusi lielākus zaudējumus. Visvairāk ir cietis latviešu intelektuālais potenciāls. Jau pirmajā komunistu okupācijas laikā tika noslepkavota lielākā daļa brīvās Latvijas valdības locekļu un augstāko ierēdņu. Pilnīgi tika iznīcināts brīvās Latvijas lieliski sagatavotais un pieredzes bagātais armijas un aizsargu virsnieku personāls.
Tie visi bija īsteni Latvijas patrioti, kas, cīnoties ar ieročiem rokās, radīja brīvo un suverēno Latvijas valsti atšķirībā no daudziem mūsu tagadējiem valstsvīriem, kas trešās tautas atmodas laikā veikli prata tieši no komunistu varas gaiteņiem iesēsties augstos valsts vadības krēslos.
Muzejā ir plaši eksponēti arī dati par vācu fašistisko okupantu zvērībām, par latviešu jauniešu varmācīgo un nelikumīgo mobilizāciju okupantu armijās.
Lai izprastu politiku, ir jāzina vēstures patiesības. Tās ir jāzina latviešu jaunākajām paaudzēm, jo sevišķi skolēniem.
Tendenciozā cenšanās pārvietot muzeju un mazināt tā nozīmi liek domāt, ka Rīgas vadībā vēl ir pārāk daudz darbinieku, kas okupācijas laiku nav izjutuši kā apspiestību, bet gan gozējušies labklājības un varas saulītē. Okupācijas muzejam ir jāpaliek Rīgas visredzamākajā vietā, lai varētu tur vest jauniešus un citzemju viesus.
Zīmīgi, ka muzeja nojaukšanas argumenti ir tikai ārišķīgi un ekonomiski, pilnīgi ignorējot tā neaizstājamo kultūrvēsturisko nozīmi mūsu tautas un, jo sevišķi, jaunatnes izglītošanā un patriotiskajā audzināšanā.
Nav pamata argumentam, ka Okupācijas muzeju grūti iekļaut pilsētas centrālā laukuma noformējumā. To apstiprinājis arī Latvijas Arhitektu savienības vadītājs. Mūsu arhitekti ir izstrādājuši variantus, kuros muzeja tiešām nepievilcīgā ēka ar nelieliem pārveidojumiem iekļaujama kopējā ēku ansamblī. Un, ja arī neatbilstība saglabājas, tad tas tikai lieku reizi pasvītros, cik lielu brūci ir cirtis okupācijas laiks latviešu tautas dzīvības kokā.
Jelgavas politiski represēto apvienības «Staburadze» kopsapulcē 13. martā tika izteikts protests par Latvijas Okupācijas muzeja pārcelšanu, ko vienbalsīgi apstiprināja ar 110 apvienības biedru parakstiem.
