Mazliet izdomāts stāsts (mainīti personu vārdi un šķīrējtiesas nosaukums) par to, kā viens bijušais zemnieks neļāva sevi apmuļķot.
Mazliet izdomāts stāsts (mainīti personu vārdi un šķīrējtiesas nosaukums) par to, kā viens bijušais zemnieks neļāva sevi apmuļķot.
Pirms gadiem desmit jelgavnieks Antons kopā ar sievu Annu un dēlēnu nolēma pārcelties uz dzīvi laukos atgūtajā vectēva zemnieku saimniecībā. Pāris strādīgs, abi pašos spēka gados – kāpēc neriskēt? Jelgavā bērnudārzā izdevīgi varēja pārdot Antona un Annas izslaukto pienu. Kaut gan visapkārt ražotājiem tas bija grūts laiks, Antons par dzīvi nesūdzējās, un ģimenē piedzima arī meitiņa. Tomēr liktenis jaunajiem lauciniekiem nebija labvēlīgs – kāpostiem samazināja cenu, arī pienu bērnudārzam varēja pārdot tikai tad, ja tas iesaiņots tetrapakās. Skati tika vērsti atpakaļ uz dzimto pilsētu. Tā nu senču zemi iznomāja lielam graudaudzētājam, bet gadu tūkstošu mijā Antona ģimene kopā ar četrām govīm atgriezās Jelgavā. Kāpēc kopā ar govīm? Izrādās, cilvēkam nav viegli šķirties no sava biznesa plāna.
Atgriešanās dzimtajā pilsētā
Dzīvoklis pilsētas centrā ģimenei bija kļuvis par šauru, tāpēc to pārdeva. Pievienojot šai summai laukos nopelnīto, Antonam izdevās nopirkt vecu remontējamu māju Jelgavas nomalē ar pāris hektāriem zemes. Toreiz tas maksāja desmit tūkstošus latu.
Gan Andris, gan Anna atrada pilsētā darbu, un nu par viņu pūlēm piensaimniecībā vairs liecina tikai kūtsmēslu čupa, kas droši vien šovasar tiks iestrādāta dārzā. Ko darīt ar zemes hektāriem? Zāle aug, nopļaut nav laika – jāpārdod. Jāatstāj tikai pushektārs, kas piepilsētas mājai, protams, nav maz.
Antons vēl nebija ievietojis avīzē sludinājumu, kad pie viņa atbrauca kāds vīrs Džeribalds. Tā un tā, vai Antons nepārdod zemi? Agrākais brūnaļu īpašnieks atbildēja, ka pārdod gan. Jāpiebilst, ka Džeribalds nodarbojās ar automašīnu tirdzniecību, tātad vīrs, kas mazajā biznesā šo to saprot. Tomēr pirkumam nepieciešamās summas – 14 tūkstošu latu – Džeribaldam nebija, taču viņš solīja, ka pāris mēnešu laikā naudu atradīs, un piedāvāja Antonam parakstīt rokasnaudas līgumu par divsimt latiem.
Tiesa gan, rokasnaudas līgumi domāti pirkšanas un pārdošanas nodoma stingrības apliecināšanai. Džeribalda piedāvātā līguma
7. punktā bija teikts, ja līgums tiek lauzts rokasnaudas ņēmēja vainas dēļ, nauda jāatdod divkāršā apmērā (tātad četrsimt latu). Ja līgums tiek lauzts rokasnaudas devēja vainas dēļ, viņš zaudē iemaksāto naudu par labu rokasnaudas ņēmējam. It kā viss būtu loģiski.
Antons ielika kabatā divus “krišjāņus baronus”, turpat – dārza stūrī – 2003. gada 31. jūlijā parakstīja līgumu, kuru rūpīgi izlasīja tikai mēnesi vēlāk. Pirmais, kas likās savādi – nevienā līguma punktā nebija teikts, kad īsti Džeribalds samaksās visu pirkuma summu. Un tas jau arī nebūtu aktuāli, ja pircējs savu solījumu pildītu. Taču Džeribalds no Antona sakaru loka pazuda. Mobilais tālrunis neatbildēja, pircēja dzīvesvietas adrese rokasnaudas līgumā nebija minēta. Iespējams, Džeribalds tajā laikā ņēmās pa Vācijas autotirgiem, taču Antonam nekāda labuma no tā nebija. Brieda konflikts.
Mazs, bet ar lielu teikšanu
Domāju, ka ne vienam vien lasītājam gadījies redzēt vai pat parakstīt līgumu, kurā par abu pušu strīdiem, ja tādi rastos, teikts, ka tos izskatīs “Latvijas likumdošanā paredzētajā kārtībā”. Taču Antona parakstītājā rokasnaudas līgumā šīs pierastās klauzulas vietā bija teksts: “Jebkurš strīds, nesaskaņa, kas izriet no šā līguma un skar tā izbeigšanu, pārkāpšanu, grozīšanu, likumību, spēkā esamību vai iztulkošanu tiks izšķirts Baltijas superaugstākajā šķīrējtiesā saskaņā ar šās tiesas reglamentu, izmantojot rakstveida procesu, viena šķīrējtiesneša sastāvā.”
Lūdzu piedot par maķenīt neveiklo formulējumu, bet juristi par šādām lietām var arī nepiesieties. Taču līguma punkta būtība bija šāda: ja kaut kas Antonam nepatīk, lai necer, ka viņam varēs palīdzēt valsts tiesa – lieta kārtojama tikai Baltijas superaugstākajā šķīrējtiesā. Protams, šīs šķīrējtiesas nosaukums arī patiesībā skan ļoti pretenciozi, taču Latvijā populārākajā izziņu katalogā 118 par šo iestādījumu informāciju neatradīsiet. Tātad tas varētu būt vien tāds “kabatas formāta” iestādījums. Taču jebkuras šķīrējtiesas spriedums nav pārsūdzams. Valsts tiesas šķīrējtiesās skatītās lietas nav tiesīgas, tā sacīt, pārskatīt pēc būtības.
Rokasnaudas vai pirkuma līgums?
Antons gan negribēja tiesāties. Kad septembra sākumā beidzot izdevās sazvanīt Džeribaldu, kuram vajadzīgo četrpadsmit tūkstoši latu atkal nebija, viņš pircēju laipni aicināja uz tikšanos, lai atdotu rokasnaudas līgumā noteiktos divreiz divsimt latu. Antons jau bija atradis citu pircēju, kas gatavs maksāt tūlīt un tagad. Tāpēc norēķināšanās ar Džeribaldu zemes saimniekam nebija tik sāpīga.
Ļoti aizņemtais Džeribalds beidzot atbrauca. Viņam atkal rokās bija dokuments, ko Antonam lūdza parakstīt. Tajā melns uz balta bija teikts, ka 2003. gada 10. septembrī Antons atsakās no zemes pārdošanas Džeribaldam. Vai tā nav taisnība? Ir! Un Antons papīru parakstīja. Sev pienākošos četrsimt latu Džeribalds neņēma – esot jāskrien uz Rīgu, nav laika braukt pie notāra apstiprināt naudas saņemšanu. “Labi, vēlāk piebrauc,” noteica Antons. Un abi šķīrās. Taču ne uz ilgu laiku.
Oktobra beigās Antons saņēma vēstuli no Baltijas superaugstākās šķīrējtiesas – Džeribalds viņu iesūdzējis par līguma nepildīšanu.
Prasības pieteikumā Džeribalds bija rakstījis:
“2003. gada 31. jūlijā starp pusēm tika noslēgts rokasnaudas līgums par to, ka atbildētājs apņemas man pārdot zemi Jelgavā 15 900 kvadrātmetru platībā. (..) Pirkuma summa tika noteikta 14 000 latu. (..) 2003. gada 10. septembrī Antons man paziņoja, ka zemes gabalu nepārdos, jo atradis citu pircēju. Es paskaidroju, ka mani interesē līguma izpilde, tāpēc, lai aizstāvētu savas intereses, vērsīšos tiesā, jo zemes iegādei nepieciešamā naudassumma man ir. Atbildētājs manus iebildumus neņēma vērā.” Te gan Džeribalds “fleitēja” – ja tā nauda viņam būtu, kāpēc tad nemaksāja Antonam?
Prasībā Džeribalds Baltijas superaugstāko šķīrējtiesu lūdza atzīt, ka starp viņu un Antonu pastāv līgumattiecības un ir noslēgts ne vairs rokasnaudas, bet gan pirkuma līgums.
Kad miera Mika dusmojas
Ko darīja Antons? Šķīrējtiesas vēstulē bija minēta Džeribalda adrese (līdz šim Antons zināja vienīgi šā vīra mobilā tālruņa numuru). Bijušais zemnieks nikns aizgāja uz pastu un ar ierakstu pārsūtīja Džeribaldam četrsimt latu – rokasnaudas līgumā noteikto “sāpju naudu”. Pēc viņa domām, vairs nebija iemesla tiesāties. Paņēmis naudas pārveduma čekus, viņš devās uz vietu, kur, kā vēstulē bija redzams, atrodas Baltijas superaugstākās šķīrējtiesas birojs. Jelgavā dzimušajam un augušajam Antonam to atrast nebija viegli. Beidzot kādas rūpnīcas vecajā administratīvajā ēkā, kas brīvā tirgus apstākļos jau gadus desmit rūpnīcai bija lieka, viņš atrada neizremontētu kabinetu. Tajā sēdēja kundzīte, kas teicās pārstāvam Baltijas superaugstāko šķīrējtiesu. Viņa naudas pārveduma čeku kopijas ar smaidu pieņēma. Tiesas process šķīrējtiesā bija noteikts rakstisks – tātad visi dokumenti pa pastu. Antons iebilda, jo tomēr gribētu redzēt un dzirdēt, kas te galu galā notiek, un, protams, arī aizstāvēties pret Džeribalda apvainojumiem. “Ak, ja jūs gribat, lai tiesas process būtu mutisks, mēs nozīmēsim tiesas sēdi, bet par to jāmaksā trīsdesmit latu,” Antonam paskaidroja superaugstākās šķīrējtiesas pārstāve. “Es par šo jautājumu konsultēšos ar savu advokātu,” Antons vairs nebija vakarējais. Pēc nedēļas pa pastu viņš saņēma jau rakstisku piedāvājumu par mutisko tiesas procesu samaksāt piecdesmit latu. Advokāts ieteica nogaidīt, taču Antons nespēja nomierināties, jo jutās apkrāpts. Kā Džeribalds tik nekaunīgi var prasīt, lai viņam pārdod zemi! Antons rakstīja sūdzības gan policijai, gan prokuratūrai, gan Tieslietu ministrijai, gan arī Korupcijas apkarošanas un novēršanas birojam. Starp citu, sašutušā vīra dokumentu mapē ir vēstule ar vērienīgo Jutas Strīķes parakstu. Taču visas šīs varenās valsts institūcijas Antonam palīdzību atteica. Tieslietu ministrija šķīrējtiesas nekontrolē. Likumības uzraugiem trūka nozieguma sastāva. Ja ar parakstu esi apliecinājis, ka tiesāsies šķīrējtiesā, pašam tas viss arī jāizstrebj.
Glābēja bija Anna
2004. gada 20. janvārī tapa Baltijas superaugstākās šķīrējtiesas spriedums. Tas uzlika par pienākumu Antonam par jau iepriekš noteikto cenu pārdot zemi Džeribaldam. Turklāt no Antona vēl pienācās divsimt latu par labu šķīrējtiesai – saprotama lieta, tiesāšanās nebija bez maksas.
Pēdējie divi teikumi dokumentā bija šādi: “Spriedums stājas spēkā tā pieņemšanas dienā. Spriedums nav pārsūdzams.”
Kas notika tālāk? Antons uzvarēja. Kā viņam tas izdevās? Viņš atteicās izpildīt sev nelabvēlīgo spriedumu. Šķīrējtiesai, lai cik tās spriedums ir negrozāms, nav varas instrumentu, ar ko zaudētāju piespiest spriedumu pildīt. Tad nu Džeribalds vērsās Jelgavas tiesā, lai tā, pamatojoties uz Baltijas superaugstākās šķīrējtiesas spriedumu, izsniedz izpildrakstu par šā lēmuma piespiedu izpildi. Vienkāršāk sakot – tur vajadzētu būt darbam Tiesu izpildītāju kantorim. Taču, pirms šādu izpildrakstu izsniegt, valsts tiesa pārskata šķīrējtiesas procesu. Jāpiebilst, ka valsts tiesai nav tiesību kaut ko pārskatīt pēc būtības. Piemēram, šajā gadījumā tās kompetencē nav izskatīt, kā rokasnaudas līgums pārvērtās par pirkšanas līgumu. Taču gan Jelgavas tiesa, gan Zemgales apgabaltiesa konstatēja, ka izpildrakstu šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei izsniegt nevar. Proti, šīs aprakstītās šķīrējtiesas spriedums aizskar tādas personas tiesības vai ar likumu aizsargātas intereses, kas nav šķīrējtiesas līguma dalībniece. Proti, uz rokasnaudas līguma, kas visai mistiski pārvērtās par pirkšanas līgumu, nebija Antona sievas Annas paraksta. Viņai taču arī pieder šī laulības laikā iegādātā zeme un, protams, loģiski, ka viņa bija sava vīra, nevis Džeribalda pusē. Ko īsti domāja, uz ko cerēja Džeribalds, man paliek mīkla. Rakstu sagatavojot, runāju arī ar šo cilvēku. Katrā ziņā viņš ir vīrs, par kuru teic, ka viņš pazīst drēbi. Zemei vērtība pēdējos divos gados Jelgavas piepilsētā ir pat trīskārt palielinājusies. Tikai tā metode, kā viņš gribēja tikt pie krietna zemes gabala, nelikās īsti godīga. Antons, kas pie šādas mantas tika, pateicoties savām četrām govīm, izskatījās daudz simpātiskāks.
Pozitīvais pēcvārds
“Ja jūs rakstīsiet sliktu par šķīrējtiesām, es jūs iesūdzēšu tiesā. Tas ir nopietni,” man teica Zemgales šķīrējtiesas priekšsēdētājs maģistrs starptautiskajos ekonomiskajos sakaros un drīz arī diplomēts jurists Jānis Rozentālbergs. Ar viņu sāku sarunu pēc Zemgales apgabaltiesas priekšsēdētāja Pētera Dzalbes ieteikuma. Izlasot lielā mērā patieso stāstu par Antonu, Annu un Džeribaldu, kā arī Baltijas superaugstāko šķīrējtiesu, varētu šķist, ka no šķīrējtiesām labāk tālāk. Tomēr tā vis nav. Šķīrējtiesa kā nevalstiska jurisdikcijas institūcija ieņem arvien nozīmīgāku vietu civiltiesisko strīdu izšķiršanā. To izmanto bankas, uzņēmumi un privātpersonas. Piemēram, uzņēmums kaut ko saražo un pārdod. Pircējs kādu brīdi maksā, bet tad kaut kādu iemeslu dēļ atsakās to darīt. Protams, ja prasību iesniegtu valsts tiesā, tā piespriestu, ka parādniekam jāmaksā. Taču šis process ilgtu apmēram pusgadu. Turklāt, ja parādniekam šķistu, ka ar pirmās instances tiesu kaut kas nav riktīgi, viņš varētu šo spriedumu pārsūdzēt augstāk, un lieta ieilgtu varbūt pat vairākus gadus. Turpretī šķīrējtiesā, ja tai tiešām ir no svara tās labā slava, lieta tiek izskatīta taisnīgi un vispusīgi dažās nedēļās. Sarežģītākos gadījumos, kad nepieciešama, piemēram, paraksta ekspertīze vai kāda cita papildu informācija, – varbūt mazliet ilgāk. Ir taču ļoti svarīgi, vai tu parādu atgūsti pēc mēneša vai diviem gadiem, kad, piemēram, parādnieks jau kļuvis maksātnespējīgs.
Vēl viens moments ir šķīrējtiesu konfidencialitāte. Nekur presē nevar atrast šķīrējtiesas hroniku. Šīs institūcijas pārstāvjiem ir aizliegts izpaust, kas pie viņiem tiesājas. Nemaz nerunājot par to, kas uzvarējis un kas zaudējis. No vienas puses – tas ir labi. Kuram gan uzņēmumam vai arī fiziskai personai gribētos publiski izpaust, ka viņam bijušas problēmas, kas saistītas ar tiesāšanos. No otras puses – plašsaziņas līdzekļi kā tautas kontroles instruments paliek malā. Tādēļ arī rodas ne viena vien šķīrējtiesa viendienīte, kas varbūt pat radīta kādai noteiktas afēras piesegšanai. Kā atšķirt vērā ņemamu šķīrējtiesu no pērkamas viltnieces? J.Rozentālbergs teic, ka viena no tādām pazīmēm būtu šīs tiesas publiskums – tā ir uzziņu katalogos, tai ir sava mājas lapa ar tiesas nolikumu, reglamentu, kā arī strikti norādītiem izcenojumiem u.tml. Zemgales šķīrējtiesas vairāk nekā divu gadu pastāvēšanas laikā nav bijis gadījums, kad ar tās spriedumu valsts tiesa atteiktos izsniegt izpildrakstu tiesu izpildītājiem.
