Platones pagastā kādreizējā konservu fabrikā SIA «Eko zeme» strauji attīsta slieku audzēšanas un biohumusa ieguves biznesu.
Laukā dienas vidū ir mīnus 15 grādu sals, bet vēl pirms gada pamestā milzīgā ēkā netālu no Jelgavas – Elejas šosejas valda omulīga plus 18 grādu vide. Vairākos stāvos daudzās rindās tur salikti lieli, ar agrotīklu pārklāti koka konteineri. Daži strādnieki pie ēkas krauj sagādāto malku, bet tumšajās telpās nekādu rosību nemana. Tomēr izrādās, ka plašajā boksā cauru diennakti strādā miljoniem sīku darbinieču – sarkanās Kalifornijas sliekas tur mielojas ar kompostētiem mēsliem, kas, kustoņu pārstrādāti, pārtop barības vielām bagātā augsnes ielabošanas materiālā. Sākums – krīze un raksts žurnālā «Jebkura krīze daļai ir nelaimju laiks, bet citiem – lielā iespēja, izaicinājums,» par sava biznesa iedīgļiem stāsta rīdzinieks Jānis Freibergs. «Muļķīgākais ir sēdēt un raudāt. Latviešu mentalitātei īpaši raksturīgi ir vaimanāt, ka viss slikti, vai arī braukt uz Īriju zemenes lasīt vai logus mazgāt. Taču vienmēr var atrast iespēju kaut ko darīt tepat, savā zemē,» saka Jānis. Viņš par krīzes upuri kļuva pirms pāris gadiem, kad darbinieku skaita samazināšanas dēļ tika atbrīvots no augsta līmeņa iepirkumu speciālista amata Jelgavas uzņēmumā «AMO Plant».Jānis stāsta, ka biohumuss ir viņa sievas Aigas bizness. «Sēdējām un domājām, ko varētu darīt. Iegāju veikalā un skatījos, ka maza paciņa cidoniju sukāžu maksā milzīgu naudu, tāpēc radās doma – o, baigi labais bizness varētu sanākt, vajadzētu pamēģināt!» stāsta uzņēmējs. Sākumā bijusi doma audzēt cidonijas vai sīpolus, taču secinājuši – vietējie sīpoli nav vajadzīgi, jo tos ieved no Ķīnas, bet cidonijas – diezgan smags bizness, kam nepieciešamas zināšanas un pieredze. «Domājām dažādi, bet netīšām atvēru vienu žurnālu un ieraudzīju smuku rakstu par lietuviešu slieku audzētāju.» Tolaik uzņēmīgi vietējie komersanti organizējuši braucienus pie Lietuvas slieku audzētājiem, taču Jānis ar sievu izlēma nemaksāt 25 latus par kolektīvu sēdēšanu lielā autobusā. Tā abi uz kaimiņvalsti brauca divatā, lietuvieši visu smalki izstāstījuši un devuši laiku apdomāt iespēju iesaistīties biohumusa ražošanas biznesā. Viņi sākumā iedod vaislas materiālu – sliekas –, arī barību un zināšanas, bet, kad pirmā produkcija iegūta, kopīgi var realizēt augsnes ielabošanas materiālu. «Gan Latvijā, gan Lietuvā individuālo ražotāju apjoms ir tik niecīgs, ka ārējos tirgos neesam nevienam interesanti. Ja gribam tikt uz Skandināviju vai Rietumeiropu, jāiet kopā,» saka I.Freibergs. Tad nodibinājuši uzņēmumu SIA «Eko zeme» un jau no pirmās tā dienas sevi pozicionējuši kā vietējā tirgus dalībnieku, turklāt slieku audzētāju sabiedrībā ienākuši ar pārliecību, ka būs lieli spēlētāji. «Tas nav mūsu hobijs, gribam ar šo pasākumu taisīt biznesu,» uzņēmēja teiktajā skan ambiciozi plāni. Saimnieko konservu fabrikas telpāsAr lauksaimniecību Jānis līdz tam nav bijis saistīts, bet sliekas, būdams kaislīgs makšķernieks, viņš zina kopš bērnības. «Iepriekš sēdināju uz āķa, bet tagad pret tām izturos saudzīgāk – baroju,» smejas uzņēmējs. Pirmās sliekas Platones pagastā nonāca pagājušā gada septembrī. Līdz tam kopš maija bijis daudz sagatavošanās darbu. Sarkanajām strādniecēm darba vieta atrasta kādreizējā konservu fabrikā, kuras telpas uzņēmēji nomā no laba paziņas. «Mūsu veiksme, ka telpas ir siltinātas, jo tajās glabāti dārzeņi. Sienas ar izolējošu materiālu, griesti ar pamatīgu kārtu.» Sākumā pēc lietuviešu piemēra skatījuši vecas cūku fermas, taču secināts – ārpus Rīgas reģiona kaut cik jēdzīgu kūti ar jumtu un logiem atrast nevar. No loģistikas viedokļa Platone tādai ražošanai ir pateicīga vairāku iemeslu dēļ – Zemgalē viegli pieejama barības bāze, tuvu sadarbības partneri Lietuvā. Pusdienās mēsli, baro reizi nedēļāMazie slieku audzētāji bieži vien pie saimniekošanas ķērušies, jo «man aiz kūts ir divus gadus veca mēslu kaudze, sasmalcināšu un došu sliekām ēst». «Taču tā nav,» saka J.Freibergs. Mēsliem jāiziet fermentācijas process jeb kompostēšana augstā temperatūrā, kad 70 grādos iznīkst patogēnās baktērijas. Tas ir priekšnoteikums, lai slieku radītais humuss būtu brīvs no slimību ierosinātājiem un nezāļu sēklām. Sakot, ka ar biohumusa labajām īpašībām pilns internets, audzētājs īpaši izceļ vienu – augsni ielabojot ar minerālmēsliem, lieliski barojas un zeļ arī nezāles, savukārt biohumuss nezāļu augšanu nomācot. Bizness sākās ar 300 kilogramu slieku iegādi. Paši izgudrojuši, kā plašās telpas ar augstajiem griestiem izmantot maksimāli efektīvi. Pārsvarā sliekas audzē vai nu stirpās uz grīdas, vai garos plauktos. «Eko zemes» sliekas dzīvo milzīgos koka konteineros, kas metāla plauktos salikti cits uz cita gandrīz līdz griestiem. Mutēm vaļā gaida, ko iedosMazās Kalifornijas sliekas ir diezgan pateicīga kultūra humusa ražošanai – tās uzturas augšpusē – barības slānī –, tādējādi ērti atdalīt gatavo produkciju. Pilna kaste «pieaug» trīs mēnešos. Sākumā konteinerā tiek ielikti trīs kilogrami sarkano kustoņu, kas pēc 90 dienām savairojušās līdz septiņiem kilogramiem. Ēdmaņa lielajā konteinerā tiek papildināta vidēji reizi nedēļā. Augot slieku masai, strauji kāpj arī to apetīte. «Beigās jau ir tā, ka trīs dienās visu noēdušas un atplestām mutēm gaida, kad kaut ko iedos,» smejas audzētājs. Runāt gan kustoņi neprot, taču troksni radot kārtīgu – intensīvas maltītes laikā angārā valda pamatīga čaukstoņa. Kad kaste pieaudzēta pilna, tai uzliek smalku sietu, uz kura uzber barību. «Tur sagatavojam mazliet labāku nekā ikdienā, organizējam sliekām svētkus, tad tās drīz vien salien virspusē.» Tādējādi sietu ar visām strādniecēm var nocelt. Ja kastē bez vērtīgā substrāta palikušas arī slinkākas darbinieces, tās izvilina ar tā sauktajām mēslu kotletēm, kas sarkanajām kalifornietēm šķiet īsts gardums. Trīs dienu laikā sliekas no humusa salīdušas mēslu pikās. Gatavā masa gan tūlīt nav jaucama dobē – bioloģiskie procesi vēl turpinās trīs mēnešus, kuru laikā masa arī zaudē daļu mitruma. Sliekas kā vērtīga maltīte putniemPašlaik «Eko zeme» «novākusi» 30 kubikmetru biohumusa, taču plāns ir ambiciozs – nākamajā gadā domāts sasniegt 1500 kubikmetru ražošanas jaudu. «Tas jau ir apjoms, ar kādu mēs varētu mēģināt startēt ārzemju tirgos.» Bagātā Eiropa, kas gan arī vairs neesot tik turīga, tomēr vairāk domājot par to, ko ēd. Tāpēc bioloģiskie zemnieki augsni ielabo ar humusu, nevis ķīmiskajiem minerālmēsliem. Līča reģiona valstīs par kubikmetru humusa solot pat vairāk nekā tūkstoti eiro, bet vietējā tirgū laba cena esot jau pāris simti latu par tonnu. Pircējiem gan jābūt uzmanīgiem, lai nepārmaksātu, jo bieži vien par augstu cenu tiekot tirgots uz kūdras bāzes ražots humuss, kur slieku saražotais ir vien daļa. Pagaidām vietējais humuss tiek pārdots tikai ar interneta sludinājumu palīdzību vaļējā veidā. Ja izdotos piesaistīt ES fondu naudu, uzņēmējs domā izveidot arī savu fasēšanas līniju. Sasniedzot plānoto jaudu, «Eko zeme» realizēt domā ne tikai augsnes ielabošanas materiālu, bet arī čaklās sliekas, kas vairojas teju vai ģeometriskā progresijā. Uzņēmējs plāno, ka 2014. gadā pārdot varētu 15 tonnu slieku biomasas, ko piedāvās putnu un lopu audzētājiem. Kāds Jāņa kolēģis audzē paipalas, ko piebaro ar sliekām un kas, pateicoties izcilajai maltītei, dējot pusotru reizi lielākas olas. Sliekas biohumusa ražošanai Sarkanās Kalifornijas sliekas ir pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados Ziemeļamerikas laboratorijās speciāli izveidots hibrīds. Diennaktī spēj pārstrādāt organisko substrātu, kas līdzvērtīgs paša svaram. Vairojas desmit reižu ātrāk nekā savvaļā mītošās sugas. Pieaugušas sliekas vidējais svars – 0,55 grami. Dēj kokonus ik pēc 21 – 30 dienām, slieku skaits kokonā – no divām līdz četrām. Dendrobena – pateicoties savam izmēram un dzīvīgumam, kļuvusi populāra makšķernieku vidū, kā arī tiek audzēta proteīna ieguvei, kas tiek izmantots kā dzīvnieku barības piedeva. Prasīgākas dzīves apstākļu ziņā, piemīt migrācijas (bēgšanas) nosliece.Avots: Slieku audzētāju asociācija
