Zemeņu audzētāji Ludmila un Uldis Guļevski par lielāko draudu uzskata negodīgus ievesto ogu tirgotājus un nelīdzenos Latvijas ceļus.
Šajās dienās Lubānas un Vidzemes tirgū Rīgā pirmo reizi parādījušās uz lauka gatavojušās vietējās zemenes. Saldās ogas pircējiem piedāvā mūsu rajona Sesavas pagasta zemnieku saimniecība «Salnāji», kur uz beigām iet 2000 kvadrātmetros segtajās platībās briedusī raža, bet nupat sārtojas pierobežā atklātajās platībās koptās zemenes. Vietējās ogas kopš 9. maijaPirmās mūsu rajonā augušās zemenes rīdziniekiem «Salnāju» saimnieki piedāvāja jau maija otrajā sestdienā. Tās viņi izaudzējuši 2000 kvadrātmetros siltumnīcā. «Esam ieguldījuši ļoti daudz darba, lai jau maijā varētu piedāvāt pircējiem Latvijā audzētas zemenes. Viens kilograms lielu ogu maksā desmit latu, bet kilograms mazāku – piecus latus,» maija vidū stāstīja saimnieks U.Guļevskis. Pirmās ogas bija vēl dārgākas, sākumā uz tirgu vests vien 30 kilogramu dienā, bet apjoms pamazām audzis līdz 100 kilogramiem. Tagad, kad sāk ražot lauka zemenes, cenas krīt – lielas un skaistas maksā ap septiņiem astoņiem latiem kilogramā, mazākas – ap pieciem un lētāk.Sešpadsmit gadu laikā, kopš «Salnāju» ogas ripo uz Rīgas tirgiem, Guļevski ieguvuši pastāvīgus klientus. Kad nogatavojas pirmās, uzticīgākajām kundēm saimnieki pat piezvana un aicina pēc zemenēm. Tējas koka eļļaKā stāsta saimniece Ludmila, «Salnājos» zemenes tiek izaudzētas, neizmantojot pesticīdus jeb ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus. Šopavasar pat mēslojums tāds knaps sanācis – lauks nobraukts ar vājas koncentrācijas lapu mēslojumu. Cīņā pret puvēm labākais līdzeklis ir kārtīga vēdināšana. Tādēļ līdz ar ražas sākumu atvērti siltumnīcu gali, lai vējš skraida cauri un appūš mitros augus. Arī lauka zemenes šopavasar gana apvējotas, tādēļ ogas gatavojas bez kaitēm. Saimniece gan atzīstas, ka siltumnīcā reizi izsmidzināta tējas koka eļļa, bet tas ir ekoloģisks augu aizsardzības līdzeklis, un ogas tūdaļ pēc smidzināšanas var lasīt un ēst. Ja pamana, ka kādu zemeni skārusi puve, lai slimība neizplatītos, bojātās ogas savāc un iznīcina.Ar svešiniecēm indē bērnus«Salnāju» saimniekiem sirds sāp par ievesto zemeņu tirgotājiem. Būtisks iemesls ir tas, ka ārzemēs nolasītās ogas tirgotāji piedāvā kā vietējās, tādējādi konkurējot ar pašmāju audzētāju cenām. Taču vēl lielāku satraukumu zemniekos rada vecāku vieglprātība, importētās ogas dodot bērniem. «Atnāk uz tirgu pircējs un saka – kāda starpība, poļu vai Latvijas. Bet taču ir! Tās poļu zemeņu kastes pilnīgi smird pēc ķīmijas, slikta dūša paliek! Pārmiglotas!» saka Ludmila. Uldis tūdaļ piebilst, ka ievestās zemenes pēc novākšanas tiek apstrādātas ar konservantu, lai ilgāk saglabātos it kā svaigas. Savukārt Guļevsku dēls zina teikt, ka ārzemju plantācijās ogu vākšanā nodarbinātajiem strādniekiem zemenes pat neļauj ēst. Ne jau tāpēc, ka žēl ogu, bet gan nenormālo ķimikāliju dēļ. Tūlīt pēc tādu notiesāšanas uzmetas pumpas, sākas alerģijas, rodas gremošanas trakta kaites. Ludmila stāsta, ka vietējās ogas var atpazīt ne tikai pēc svaigās smaržas. Ja zemenes gatavojušās pie mums, paraujot aiz zaļās kauslapiņas, tā iznāk ar visu sārto serdīti. Turklāt zemene ir mīksta. Tas liecina, ka oga novākta gatava. Atšķirībā no citiem augļiem zemenēm saldā garša, sulīgums, aromāts un vērtīgās īpašības visvairāk ogās ir, kad tās nogatavojas pilnīgi sarkanas vēl cerā. Tikai tad tās var plūkt. Taču ārzemēs ražu vāc vēl puszaļu, apsmidzina ar līdzekļiem, kas nogatavina pakāpeniski, palīdz saglabāties stingrām (tāls ceļš vedams) un ilgstoši nesapūt. Nav brīnums, ka veikalu plauktos svešzemnieces stāv nedēļām, bet pēc nomazgāšanas drīz vien iebojājas. Tomēr indi no ogas pavisam izdabūt nav iespējams. «Šogad sešpadsmito gadu tirgojam, bet nekad neviens nav atnācis un pajautājis, no kurienes ir ogas, ne arī lai parāda lauku!» sašutusi zemniece. Viņa ir gatava savējos izrādīt, bet šaubās, vai to izdarītu kāds kaimiņš tirgū, kas ogas ved no Polijas, bet pie kastītes pieliek zīmīti poļu valodā, ka zemenes augušas Latvijā. «Zemenes taču nav āboli – ja tās vāktu gatavas, līdz Latvijai nevarētu svaigas atvest!» saka Ludmila. Ārzemnieces iespējams atpazīt pēc baltajiem ogu galiņiem – skaidrs, ka nav novāktas gatavas. «Pirmās zemenes pie mums atved arī tādas sīkas, jo lielās paņem Vācija un citas valstis, bet mazās var atgrūst uz miskasti Latviju.» Uldis domā, ka tieši saindēto augļu un ogu dēļ dzimst tik alerģiski bērni: «Grūtniece, domādama labu, pērk šīs ārzemju zemenes un ēd, bet nesaprot, ka nedzimušajam bērnam tas būs divreiz par sliktu!» Ludmila pakonsultējusies ar kādu agronomi, taujājot pēc laba augu aizsardzības līdzekļa. Speciāliste atbildējusi, ka Latvijā reģistrēti vairāki fungicīdi, bet, jau paņemot līdzekļa iepakojumu rokā, jūtama indes smaka. Pēc smidzinājuma ogas nevar vākt trīs nedēļas, bet vai to kāds ievēro, preparātu lietojot vairākas reizes sezonā? «Kā ir Anglijā? Tiem mūsu strādniekiem, «baltajiem vergiem», zemenes ļauj ēst tikai no atsevišķas dobes, jo pārējās ir nenormāli indīgas!» saka Uldis. Agronome apliecinājusi, ka, arī smidzinot atļautajos laikos un pareizajā koncentrācijā, līdzeklis ogā tomēr saglabājas. Ludmila ir neizpratnē par topošo un jauno vecāku bezatbildību, jo vēl nedzimušiem un maziem bērniņiem tiek kaitīgas ogas, bet pēc tam jārīko labdarības akcijas, vācot līdzekļus smagi slimajiem. «Bāž tās ogas pie deguna pilnīgi ar varu!» Zinātnieki pierādījuši, ka ķīmiskie augu aizsardzības līdzekļi ir kancerogēni un var veicināt vēža izplatību.Apšaubāmas pārbaudesGuļevski teic, ka tirgū gan regulāri produkcija tiekot pārbaudīta. Interesants liekoties fakts, ka viņu zemenes analīzēm ņem ik pēc trim dienām, kamēr no ārzemēm ievestajām inspektori pat klāt neķeroties. «Man ir žēl – mēs vēl turamies un ķepurojamies, bet ļoti daudzi beiguši saimniekot šīs negodīgās konkurences dēļ,» saka Ludmila. Saimnieki lēš, ka aiz Pūres zemeņu audzētājiem viņi palikuši vieni no lielākajiem valstī, bet rajonā – pavisam noteikti. Zemnieki atzīst, ka pašiem tirgot ir izdevīgāk. «Kāpēc man atdot pārpircējam par 50 santīmiem kilogramā? Tur taču ielikts liels darbs!» Arī ar lielveikaliem sadarbība nevedas, jo tie zemniekus uzskatot «par galīgākajiem muļķiem». Pirmām kārtām lielās veikalu ķēdes ar zemniekiem slēdz līgumus par noteikta apjoma ogu piegādi. Guļevski zina saimniekus, kas 2006. gadā tādu sadarbību izmēģināja. Pirmo ražu aizveda, naudu, kā jau tas ar lielveikaliem ierasts, solīja tikai pēc pāris mēnešiem. Taču drīz vien lielākā daļa zemeņu vasarā nokalta, uz veikalu vairs nebija ko vest. Zemnieki dabūja samaksāt ne tikai milzīgu soda naudu par līguma nepildīšanu, bet arī nesaņēma naudu par jau piegādātajām ogām. «Kam tas vajadzīgs? Mēs aizvedam pa tiešo. Ogas lasa bērni, viņi taču naudiņu grib uzreiz nedēļas beigās, nevis kaut kad septembrī vai oktobrī!» «Salnāju» laukos čaklākie ogu lasītāji ir vietējie skolēni. Šogad ar darbaspēku jau ir labāk, arī samaksa par paveikto nedaudz kritusies. Guļevski lasītājiem maksā par salasīto ogu apjomu. Divdesmit santīmu par kilogramu. Kāds varot savākt 50, cits – pat simt kilogramu dienā. Darbs gan nav viegls, bet, ja grib saudzēt muguru, var mesties ceļos ar salmiem izklātajās zemeņu vagās. Zemniekus izbrīna, ka vietējie bezdarbnieki uz šo darbu nav pierunājami. Atnākot kāds celtniecībā darbu pazaudējis jaunietis, un viņa pirmais jautājums ir – vai būs vismaz 500 latu uz rokas. Bezdarbniekiem Sesavā vieglāk esot pašvaldībā lūgt pabalstu, nevis strādāt. Saimniecība tirgū atpazīstamaKāpēc poļu zemeņu tirgotājiem izdevīgi teikt, ka ogas augušas Latvijā vai Lietuvā? Atbilde pavisam vienkārša – vietējās zemenes maksā ap septiņiem latiem kilogramā, bet pirms pāris nedēļām Polijā vairumā ogas pārdeva par 80 santīmiem un pat lētāk. Peļņa tādiem tirgotājiem – reibinoša. Kaut arī «Salnāju» saimnieki rūpīgi gatavojušies, lai pircējiem pierādītu, ka zemenes audzētas Jelgavas rajonā, tāpat netrūkst «apspļaudītāju», kas domā – viņi tirgo ievestās. Pie «Salnāju» tirdzniecības vietas izliktas gan bildes, gan speciāli iekārtots fotoalbums ar zemeņu lauku un lasītājiem, uz kastītēm ir saimniecības nosaukums. Ludmila aizraujas ar zīda apgleznošanu, tādēļ darinājusi sev priekšautu ar košām odziņām. Zīmējumu gan ikdienā papildina zemeņu dabiskā krāsa, jo, tirgojot gatavas pašmāju ogas, drīz vien gan pirksti, gan apģērbs kļūst sarkans. «Kad man pajautā, vai zemenes miglotas, es varu godīgi atbildēt – nav! Jo, atklāti sakot, man ir bail no TĀ soda. Pirms daudziem gadiem vienreiz, kad bija palikuši nepārdoti simt kilogrami ogu, aizvedām tās uz nakts tirgu un iztirgojām kā svaigas. Pa to laiku lasītāji novāca vairāk nekā tonnu zemeņu, salika ar dzesētāju aprīkotā «gazikā», bet tas salūza… Naktī, kamēr mēs te tirgojām štrunta silts kilogramu, vairāk nekā tonna sasuta! Otrā rītā viss tecēja. Un tad man ļoti ātri nāca mācība. Tagad, ja arī kādas paliek nepārdotas, otrā dienā uzlieku atsevišķi par zemāku cenu.» Ludmila ir gandarīta un lepna, ka var strādāt godīgi. Sargā ar… slotaskātuUz jautājumu, kā plantācijas pasargā no nevēlamiem ciemiņiem, Guļevski norāda uz autofurgoniņu lauka malā. Tur nakšņo sardze, kuras pienākums ir uzmanīt zemeņu vagas no zagļiem. Kad sarga postenis nebija izveidots, strīpām vien nākuši un veseliem spaiņiem nesuši prom ogas. Lielākā sāpe, ka izbradā stādījumus, steigā rauj, noplēšot veseliem ķekariem arī visas zaļās zemenes. Vienreiz vakarā braukuši gar lauku, skatās – tumsā kaut kādi tēli lokās. Tikai otrā rītā sapratuši, ka ciemojušies ogu zagļi, kas, pamanījuši saimniekus, mukuši prom un steigā laukmalā aizmirsuši rokaspulksteni, cigarešu paciņu un vēl dažas mantas. Pirmā raža bija nolasīta.Sardze atceras interesantu gadījumu kādā vasarā pulksten pusdivos naktī. Iebraukusi mašīna, izslēdzot gaismas. Tā kā laukmalā izliktas ierīces strazdu atbaidīšanai, sieviete ieslēgusi «ložmetēju» un devusies pretī neaicinātajām viešņām, pie sāniem turot suni, bet rokās izstieptu slotaskātu. Tumsā laikam gan izskatījies iespaidīgi, jo ar tādu «ieroci» pieticis, lai ogu kārotāji momentā pazustu. Otrs posts ir strazdi. Šie putni, sevišķi laikā, kad migranti pārvietojas baros, ogas vienkārši sabojā. Turklāt izvēlas lielākās un skaistākās, noraujot no kātiņa un saknābātas atstājot. Tādas tirgum, protams, vairs neder. Runājot par laukos aizvien augošo noziedzību, Guļevski atceras laikus, kad pašiem bija govis. Vienurīt ganībās atraduši ragaini ar pārgrieztu rīkli. Zagļi savu noziegumu bija sākuši, bet nakts melnumā laikam izbiedēti, tādēļ lopu atstājuši uz lauka. Kādai kaimiņienei govs ievesta mežā un tur nokauta. Ogas bojā «labie» Šlesera ceļi«Salnāju» saimniekus satrauc ārkārtīgi nekvalitatīvā Elejas – Jelgavas šoseja. Šis starptautiskās nozīmes ceļš dangains jau šķiet, vienkārši braucot mašīnā, taču ogas kratīšanos izjūt vēl vairāk. Ja saliek biezāk nekā vienā divās kārtās, busiņā visas kastītes ir sakratījušās, ogas – saspiestas. «Šleseram vairāk rūp lidosta, nevis ceļi,» nosaka zemnieki. Ja vēl ceļš būtu kvalitatīvi aizlāpīts, risas varētu paciest. Taču bedres aizķepētas nevis līdzeni, bet ar pauguriem, un tāds «veļas dēlis» gatavās ogas var pārvērst putrā. Par z/s «Salnāji» Zemenes audzē 16 gadu Ogas ienākas 2000 kvadrātmetros segtajās platībās un piecos hektāros uz lauka Visas ogas saimnieki realizē svaigas Lubānas un Vidzemes tirgū Rīgā, kā arī nelielos apjomos lauku labumu tirdziņā pie tirdzniecības centra «Spice» Guļevsku ģimene paši zemenes gan novāc (piesaistot vietējo darbaspēku), gan tirgo, jo atdot pārpircējiem nav izdevīgi Saimniecībā strādā visa ģimene – sieva Ludmila, arī dēls un meita No lauka sezonā ievāc ap 15 tonnu zemeņu
