Kā «Tīrā prāta kritikā» raksta Imanuēls Kants: Savāds liktenis ir piemeklējis cilvēku vienā tā apziņas novadā: viņu nomāc jautājumi, kurus viņš nevar atraidīt, jo pati prāta daba viņam tos uzstādījusi, bet viņš nevar arī atbildēt uz tiem.
Kā «Tīrā prāta kritikā» raksta Imanuēls Kants: «Savāds liktenis ir piemeklējis cilvēku vienā tā apziņas novadā: viņu nomāc jautājumi, kurus viņš nevar atraidīt, jo pati prāta daba viņam tos uzstādījusi, bet viņš nevar arī atbildēt uz tiem, jo tie iet pāri katra cilvēka prāta spējai.»
Starp divām nespējām, mūžīgā cīņā un nemierā, neviena normāla radījuma nesaprasts un bezgala vientuļš. Filosofs tikai tur arī spēj eksistēt, tur ir viņa Dzimtene un Mājas, šo vārdu visās iespējamās nozīmēs. Šī divdomīgā un neapskaužamā situācija arī ir Filosofija. Merabs Mamardašvili «Domātpriekā» saka: «Filosofija – tā ir vienkārši saplīsuša universālās harmonijas spoguļa lauska, kas iekļuvusi cilvēka acī vai dvēselē.»
Neviens nevar atbildēt, kāpēc šī lauska ir iekritusi tieši tā cilvēka acī, bet pēc tam cilvēks sāk raudzīties pasaulē caur šo spoguļa lausku un meklēt apkārtesošajās lietās vai priekšmetos harmoniju. Un tu redzi tādēļ, ka esi iespējamās harmonijas neiespējamības iekustināts. Ir neiespējami izlasīt visas grāmatas un neiespējami pabūt visur, bet sāk darboties iztēles spēja. Galvenais ir dzīves apjauta. Arī pati doma ir harmonija. Filosofs jeb domātājs ir robežšķirtne, t.i., viņš pārstāv to, ko nevar izteikt, nevar uzrakstīt. Viss, ar ko mums ir darīšana, notiek uz robežas starp iespējamo un neiespējamo. Merabs Mamardašvili raksta: «Domāšana dzimst no izbrīna par lietām kā tādām, un to sauc par domu. Domu nevar iedomāties, tā dzimst no dvēseles satricinājuma. Gluži kā mīlestība…»
Filosofija nevienam un nekad nekalpo, tā neder, lai izskaidrotos, ar to var vienīgi dzīvot, mēģinot Filosofijas terminos un jēdzienos apvienot kādus sava likteņa nogriežņus (citādi neaptveramus un nepārskatāmus). Visbiežāk Filosofijai ir tava paša seja. Parasti tā ir nevis pirms tam, ne pēc tam, bet šajā viduspunktā. Tā nav pat Robeža – tīra nekonkrētība, nulle kvadrātā, mākoņu valstība – šajā punktā rodas Teksts, rodas Saruna, rodas Pārdzīvojums. Citējot Mamardašvili, «Filosofija ir veids, kā iekļauties mūžīgajā tagadnē, tā ir vieta, kur mēs esam vienlaicīgi ar visiem cilvēkiem – bijušajiem, pašreiz dzīvojošiem un tiem, kas dzīvos kādreiz nākotnē».
Teksts vienmēr ir kompromiss. Papīrs, burti, avīžu slejas, grāmatu vāki, kultūra, vēsture, tauta, cilvēce, visi šie «es saprotu», «tur nekā nav», «man patīk», «kā lai to ņem». Tad vēl tas neizturamais konflikts pašam ar sevi. Teksts. Mēms, sasiets, nolādēts uz mūžīgu dzīvošanu, citēts, zubrīts un dedzināts. Teksts. Saruna izdodas vēl retāk. Īsta Saruna. Gan satiekoties, gan arī Tekstā. Ar Satikšanos mūsdienās ir kļuvis vieglāk. Grūtāk ir ar Sarunu. Nav laika, nav ko teikt, nav jau arī vajadzības. Visbiežāk vienkārši nav Pārdzīvojuma.
Filosofija kā Teksts. Filosofija kā Saruna. Filosofija kā Pārdzīvojums.
Pierakstīts Pārdzīvojums. Lasot dzimis Pārdzīvojums. Teksts, kas piedalās Sarunā. Pierakstīta Saruna. Vienkārši Saruna – un atkal Pārdzīvojums.
Ilmārs Šlāpins saka, ka «mūsu sabiedrībā Filosofs visbiežāk tiek vērtēts (ja vispār tiek) saistībā ar Tekstu: vai ir ko uzrakstījis, vai ir kur nopublicēts, varbūt ir izdevis kādu grāmatu? Daudz zemākā vērtē ir Filosofs kā Sarunas biedrs. Labākajā gadījumā viņu nopērk kāda universitāte, sliktākajā – kāda politiska partija».
Runātājs, ne vairs Sarunu biedrs. Pārdzīvojums, kuram bija jānotiek pirms Teksta, Pārdzīvojums, kam jārodas Teksta laikā, Sarunas izraisīts Pārdzīvojums vispār netiek ņemts vērā.
«Iedvesma», «atklāsme», «apskaidrība» …Vairāk jau mums arī nav to vārdu, lai aprakstītu notiekošo Pārdzīvojuma brīdi. Situācija vispār ir tāda, ka par parādību, kas atrodas pamatā jebkurai iespējamai Filosofijai, interesējas vienīgi mistiķi, okultisti, narkomāni un (para)psihologi.
Filosofija nav un nevar būt pielietojama dažādu dzīves un politikas problēmu risināšanai, taču ne jau tāpēc, ka tā būtu stingra zinātne, bet… vienkārši Filosofija pati ir dzīve.
Rakstu noslēdzu ar M. Mamardašvili vārdiem par to, ka «dzīvi nevar nosaukt, apzīmēt, lokalizēt. Par dzīvi nekad nevar pateikt konkrēti, noteikti tāpēc, ka dzīve vienmēr ir kaut kas vēl».
