Sliežu švirkstoņa un elektromotoru gauda – tās ir pazīstamas skaņas daudziem novadniekiem, kuri dzīvo dzelzceļa malā vai pieder pie tiem tūkstošiem, kuri ikdienā brauc ar vilcienu uz Rīgu. Otrdien man bija vienreizēja iespēja šo ceļu izjust mašīnista kabīnē. Pirmo reizi pēc ilgiem laikiem tika godināts ierindas darba darītājs Jurijs Gass, kurš pirms aiziešanas pensijā veica savu pēdējo reisu un tajā atļāva piedalīties arī žurnālistam. Protams, pie vilciena vadības pults dziļdomīgākus jautājumus neizrunāsi. Tādēļ savu problemātiskāko jautājumu uzdevu Rīgā, stāvot uz perona. Un ne vairs ierindas darba rūķiem, bet jaunajam akciju sabiedrības «Pasažieru vilciens» valdes priekšsēdētājam Artim Birkmanim. Jautāju par to, ko novēroju mašīnista kabīnē. Proti, kāpēc Rīgas dzelzceļa mezglā dienesta sarunas nenotiek valsts valodā? Jaunais biznesa un politiskās elites pārstāvis atbildēja, ka viņam šajā sakarā neesot komentāru. Piebilda, ka noskaidrošot, vai tiešām tā vienmēr ir. Dokumenti, uzraksti pie sliedēm un stacijās – viss ir tikai latviski, kā to prasa likums.Skaidrs, ka ar latviešu valodu transporta nozarē nepietiek. Neviens taču nebrīnās, ka lidotāji un jūrnieki runā angliski. Bet dzelzceļnieki? Izrādās, ka jau kopš šefa Zorgevica laikiem dienesta sarunvaloda tur nav stingri reglamentēta. Agrāk, pētot 1976. gadā Juglas stacijā notikušo Sanktpēterburgas vilciena katastrofu (tā paņēma 46 dzīvības), anonīmi intervēju toreizējo stacijas dežuranti. Inteliģentā sieviete, kas vairākus gadus bija pavadījusi cietumā, minēja faktu, kas netika atspoguļots toreizējos tiesas dokumentos. Proti, pēdējais, kas varēja traģēdiju novērst, bija valoda. Viena no pārmijniecēm, kas pirms katastrofas sastādīja vilcienu maršrutu, slikti zināja krievu, otra – latviešu valodu.
