Mana ziema jau vairākus gadus ir slima. Kā citādi lai raksturo stāvokli, kad janvārī uzplaukst rododendri, nodevīgi zaļi smīn zālīte, līst un kodēm atstāts vecmāmuļas adītais dūraiņu pāris. Varētu jau priecāties par saltā gadalaika mainīto dabu, jo kam gan patīk aukstums un milzu rēķini par apkuri. Tomēr man ir skumji un žēl, pat instinktīva trauksme, jo izjaukts līdzsvars un lietu kārtība. Un negribas vēl ar pilnu krūti ieelpot šķietami pavasarīgo gaisu, jo tas ir mānīgs un, iespējams, nepatikšanas vēstošs. Vēl ne! Vēl ir februāris – puteņu mēnesis! Tāpat nav labi, ja bebītis nolēmis priekšlaicīgi izrausties no māmiņas punča vai par ātru uzstutējies kājās, gatavībā spert pirmos soļus. Tā var sabeigt mugurkaulu! Bet bez sala vairojas ērces, citi nevajadzīgi mošķi un draņķības!Ziema slimo un ir nozagta maniem bērniem. Viņi tā arī nav piedzīvojuši milzu sniega vālus, kas turas vairāk nekā vienu dienu un drīz vien nepārvēršas neizbrienamās peļķēs. Nav droši slidojuši pa vietējo upi un ezeru, uz kura vēl manos skolas gados bija ierīkotas slēpošanas trases, un šis sporta veids aktīvi dzīvoja visu sezonu. Jau aizmirsies, kādas slēpes labākas un ar ko tās smērējamas, lai krosā labāk slīdētu, kā pieregulēt klamburus un nūjas. Tagad viss ir mākslīgs, ekskluzīvs vai dārgs – sniegu vietējos kalniņos pūš ar speciāliem pūtējiem vai to jādodas medīt komercializētajos Alpos. Savukārt ledus pārtapis dīvaini matētā un gludā formā. Manā bērnībā gan varējām liegi slīdēt pār spodri aizsalušo ūdenstilpi un vērot gaisa burbuļus un zāles, kas graciozi sastingušas saltajā spogulī. Niekojāmies ar lāstekām, būvējām cietokšņus. Tagad sniegavīra velšana nozīmē prieku vienam mirklim, kas steidzami jāiemūžina fotoaparātā. Iespējams, es pārspīlēju…Tāpēc priecājos par katru dienu, kad mana ziema parāda kaut niecīgākās atlabšanas pazīmes – sāk lēni sijāt baltās sniega pārslas un ķecerīgi iegriež puteni, jaucot kopā debesis ar zemi, noklāj ledus paklāju, smaidīdama par mūsu neveiklajām kustībām un nespēju tikt ar to visu galā, un spalgi iedur ar sala adatiņu, krāsojot vaigus un degungalu rozā. Varbūt kādreiz pie mums vēl ceļu atradīs sen aizmirstais ciemiņš lausks, koki, krūmi un sīkākās smildziņas daudz biežāk mirdzēs sarmas baltajā sudrabā un egles smagi pūtīs, nespēdamas noturēt sniega nastu? Ātrāk jāmeklē pareizās zāles. Saprotu, ka tajā ir daļa katram no mums!
