Dzintras Zimaišas iestudētā Tērvetes novada amatierteātra izrāde Annas Brigaderes jubilejas dienās ir īpaši pieprasīta.
Amatierteātru izrāžu festivāls «No aktiera nāk joki…», kas ik rudeni (nākamās nedēļas nogalē būs trīspadsmitā reize) tiek organizēts, popularizējot latviešu autoru dramaturģiju, šoreiz iecerēts oktobra lielās jubilāres «Annas Brigaderes zīmē». Neiztiks bez mūsdienu lugām, bet paši festivāla saimnieki – Ādolfa Alunāna Jelgavas teātris – izrādīs pavasarī pirmizrādi piedzīvojušo A.Brigaderes «Sprīdīti». Savukārt festivāla atklājēju gods 8. oktobrī uzticēts Tērvetes novada teātrim «Trīne», kas izrādīs citu ievērojamās rakstnieces lugu – «Sievu kari ar Belcebulu».Tērvetnieki ir aktīvi dažādu dramaturgu lugu iestudētāji. Tomēr Tērvetes teātra un A.Brigaderes saderība ir tik loģiska, ka rakstnieces lielās jubilejas (1. oktobrī – 150) priekšvakarā par abu īpašajām attiecībām «Ziņas» nolēma iztaujāt teātra galveno režisori Dzintru Zimaišu.– Vai «Sievu kari ar Belcebulu» tika gatavoti tieši par godu rakstnieces dzimšanas dienai?Būtībā jā. Tā kā mēs esam tērvetnieki, tad tas ir pat mūsu pienākums. Vēl viens iemesls bija tas, ka mūsu teātrī ir daudz dalībnieku, tādēļ jau sen mēģinām iestudēt liela formāta darbus, lai visiem būtu, ko darīt. Tādi bija gan Jukuma Palēviča «Preilenīte», gan Rūdolfa Blaumaņa «Ļaunais gars», gan Otari Bagaturijas «Karalis Līrs nabagmājā».Kas attiecas uz Brigaderi, jaunais iestudējums nav tikai nodeva jubilejai. Pēc «Sievu karu…» sarakstīšanas pagājis laiks, bet, kad sākām analizēt, atklājās ļoti ironisks skatījums uz likumu pieņemšanu, valdīšanu un citām arī mūsdienās aktuālām lietām. Arī cilvēciskās attiecības nenoveco. Tērvetes novada Dome uzskatīja, ka rakstnieces jubileja jāatzīmē pienācīgi, un šāds iestudējums būs pieprasīts. Tas jau pierādījies – vēl pirms Alunāna izrāžu festivāla fragmentus no «Sievu kariem…» tieši rakstnieces dzimšanas dienā mēs rādīsim konferencē Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā. Izrādi rādīsim arī Brigaderei veltītā pasākumā Rīgas Latviešu biedrībā, bet oktobra beigās ar «Sievu kariem…» brauksim uz Saldus novadu.– Jelgavas muzejā jūsu teātris viesosies ne pirmo reizi?Šķiet, ka tieši mēs ar Harija Gulbja «Kamīnā klusi dzied vējš» bijām šo telpu kā teātra izrāžu vietas pirmatklājēji. Pateicoties labai sadarbībai ar Alunāna teātri un Lūciju Ņefedovu, savas labākās izrādes esam rādījuši arī pilsētas kultūras namā – skatē «Gada izrāde» vai citos pasākumos –, tā ka jelgavniekiem mūsu teātris nav pirmatklājums.Par to, ka mūs uzaicināja uz festivālu «No aktiera nāk joki…», protams, ir liels prieks. Amatieru kolektīvam no laukiem spēlēt uz lielās skatuves ir labs izaicinājums, tādēļ gatavojamies ļoti nopietni. Turklāt tā ir komēdija, un tās vienmēr nospēlēt grūtāk.– Pirmizrāde, šķiet, nebija pārāk sen?«Sievu kari ar Belcebulu» mūsu repertuārā ir kopš pavasara. Uz skatuves 20 aktieru, gan jauni, gan pieredzējuši. Scenogrāfs ir īsts profesionālis – Ivars Noviks –, bet dziesmu tekstus rakstīja Gunta Micāne. Mūziku sacerējis Viktors Strapcāns, tērvetnieks, un viņa melodijas ir tādas, ko varam izdziedāt…– Vai tērvetnieki Annu Brigaderi izjūt kā īpaši?Mēs savus «Sievu karus…» esam rādījuši vietējā estrādē, brīvdabas variantā, šovasar divas reizes. Teikšu tā – rakstniece Tērvetē ir aktuāla visu laiku, ne tikai jubilejas reizē. Varbūt ne tieši cilvēkos, esmu novērojusi, ka pati daba ir tāda, ka Brigadere Tērvetē nemaz nevarēja nerakstīt. – Kā jūs pati, būdama Jelgavas novada pašvaldības Kultūras nodaļas vadītāja, sākāt vadīt Tērvetes teātri?Visu mūžu man paticis teātris, arī pati esmu to spēlējusi, bet, kad radās doma par savu kolektīvu, bija iespēja pamēģināt Tērvetē, kur bija palikuši bez režisora. Tas pat ir labi, ka kaimiņos. Ja strādātu ar kādu Jelgavas novada teātri, man varētu pārmest interešu konfliktu – sak, savs kolektīvs tuvāks. Tagad man visi mūsu novada teātri «vienādi mīļi».
