«Man dzīvē daudz sanāk mācīties. Mācos no savas pieredzes un pēc tam to tālāk nododu citiem. Tad rodas domubiedri. Piemēram, kādreiz sev šuvu auduma brošiņas, bet tad par tām sāka interesēties arī citi. Tāpat notika ar pirti – sākumā tā bija mūsu ģimenes tradīcija, tad vienā brīdī attapos, ka pirts rituālus vadu citiem. Mani ļoti saista pirtslietas, jo tajās tiek ienesta daba, kas ir tīra enerģija. Pēdējos četros gados esmu atklājusi, ka daba nemelo – tai var uzticēties. Kad ieej mežā sakārtot galvu, tur viss ir tā, kā ir. Ja tu galvu ej sakārtot kaut kur citur, tu vari nomaldīties. Tur, kur ir Dievs un daba, pazust nevar,» pārliecināta Evita Maurmane no Ozolniekiem.
Atveras sirds
Evita mācās nepārtraukti un pēc tam savās zināšanās dalās ar citiem. Trīs gados, mājās auklējot mazo Elzu, Evita izmācījusies par personības izaugsmes treneri. «Mani aicināja vadīt atbalsta grupu vecākiem Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Vecāku mājā, un sapratu, ka man pietrūkst instrumentu, ar kuriem vadīt sarunu,» stāsta Evita. Pēdējos trīs gados hobija līmenī pārtapušas pirtslietas, dodot vietu dabas vides estētikas studijām. Studiju laikā radusies iespēja kļūt par mazuļu skoliņas vadītāju Dobelē. Bērni ir tie, kas caurvij Evitas dzīvi – viņai ir arī pedagoģiskā izglītība. «Bērni ir mūsu skolotāji,» tā Evita. «Kādreiz, kad strādāju bērnudārzā par audzinātāju, man likās, ka vērtīgākais ir karjeras kāpumi, diplomi. Neredzēju vērtību darbā ar bērniem. Tās bija manas mācību stundas, kad sapratu, ka vērtīgs ir jebkurš darbs,» atziņās dalās Evita. Viņa arī strādājusi uzņēmējdarbības vidē par vides reklāmas projektu vadītāju, pabeigusi maģistrantūrā tūrisma stratēģisko vadību un sapņo studēt mākslas terapiju, kas noderēs pirtnieces darbā.
Pirts gudrības Evita apgūst praksē, par saviem skolotājiem saucot Valdu Vītolu un Juri Batņu. «To, ko daru pirtī, uztveru ar ļoti lielu atbildību. Man patīk vasaras pirts, jo redzu, ko pirtī paveic augi. Kā saka mans septiņgadīgais dēls Roberts, ar kuru mēs vasarā taisām pirts slotiņas, – kad es eju pastaigā pa mežu, man uzreiz atveras sirds. Tas ir tas, kas pirtī notiek, dabas smaržas mums atgādina pirmatnējo, skaidro, kam vari uzticēties,» stāsta Evita. Pirts rituālos viņa ieviesusi arī spēka vārdus, ar kuriem pirmo reizi sastapās sevis atjaunošanas posmā. «Kad klausies skaistās dainas, kur viss ir salīdzināts ar dabu, saproti, ka senie latvieši to visu zinājuši un godājuši. Ar to latvieti mums vajadzētu identificēties, nevis pakļauties nepareiziem stereotipiem.»
Pirts ir ne tikai Evitas darbs un sirdslieta, bet arī visas ģimenes ikdiena. Pašiem savas pirts ģimenei nav, tāpēc pirms diviem gadiem, no Pārdaugavas atnākot uz Ozolnieku novadu, sākti pirts meklējumi pa visu Zemgali. Atrast tādu, kura tiktu godāta un kurā norisinātos tikai pirts rituāli, nav viegli. Ģimene ik svētdienu un arī dzimšanas dienās apmeklē pirti Dobeles pusē. «Pirts ir vieta, kur tu pats sevi sakārto un atjaunojies. Arī bērniem vajag visus niķus aizpērt projām. Mums ir tradīcija, ka dzimšanas dienās braucam uz pirti, pati eju pie citiem pirtniekiem, jo tas ir tas laiks, kad tu atkal piedzimsti un kad sākas tavs jaunais gads. Es arī parasti cilvēkam tad novēlu laimīgu jauno gadu. Ne velti pēc pirts saka – esmu kā no jauna piedzimis,» tā Evita. Arī Robertam interesē pirtslietas – viņš prasa, kā pareizi jāper, kā gaisu maisa.
Palīdzēt ar talantu
Bagātā dzīves pieredze un arī smagie pārbaudījumi Evitu aizveduši līdz atziņu krājumam «Dvēseles čuksti». «Vidusskolā teicu, ka gribu uzrakstīt grāmatu. Spēlēju amatierteātrī, piedalījos daiļrunāšanas konkursos – biju saistīta ar radošo pasauli. Tomēr iekšēji domāju – bet visi par visu jau ir uzrakstījuši, un es tā uzskatu joprojām. Taču, kad kaut ko uzraksti, par pamatu ņemot savu personīgo pieredzi, tas ir unikāls. Cilvēki ir arī teikuši – mēs to jau zinām, mēs visi meklējam to patiesību. Bet mana pieredze ir pievienotā vērtība tam «visi to jau zina»,» pārliecināta Evita.
Kā saka autore, grāmata ir par Dievu. «Pēdējā laikā cilvēki ir sapinušies savā gudrībā, definējot, kas tad ir Dievs. Ienāk jaunas definīcijas, bet pamatbūtība jau nemainās – viņš ir, un mēs nākam no kāda avota. Kad atveram sevī to daļu, kas ir savienota ar Radītāju, dvēseli, mums ir vieglāk iet savu dzīves ceļu. Pēc zaudējuma man bija ļoti daudz jautājumu. Tolaik daudz lūdzos un lasīju Bībeli, tad pie manis sāka nākt atbildes, kas ieliktas grāmatiņā. Kā saka mācītājs Linards Rozentāls, kurš tai uzrakstījis ievadu, šī ir viena no retajām grāmatām, kas nav tapusi pie rakstāmgalda. Tas to padara īpašu un tāpēc spēj dot mierinājumu vai cerību,» pārliecināta Evita. Grāmatiņā iekļauti arī daudzi Roberta domugraudi.
Visu savu autoratlīdzību par grāmatu Evita ziedo Vecāku mājai: «Kad vadīju atbalsta kustību vecākiem, uzzināju, ka Gundega Skudriņa izdevusi grāmatu par svētkiem un visus savus ienākumus ziedojusi Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļai. Man likās tik skaisti, ka tu vari palīdzēt ar savu talantu. Grāmatas iznākšana bija brīnums – cik viegli tā nāca. Nevienu santīmu nebiju izdevusi, tad kāpēc lai es paturētu naudu sev?»
Laukos atgriežas īpaši cilvēki
«Viss, ko dzīvē esmu vēlējusies, man ir piepildījies. Piemēram, gribēju strādāt par lektori, redzēju sevi lasām lekcijas. Tā arī notika – stāstīju bankas kolektīvam par e-pasta etiķeti. Bet tad vienā brīdī ieraudzīju sevi no malas un sapratu, ka es to negribu. Labi, ka vari būt kalna virsotnē un pateikt – es to negribu. No attāluma tā spozme bija lielāka, izdomāta. Man piedāvāja kļūt par veikala vadītāju, nejutos savā ādā, visu pametu un paliku mājās. Vecie draugi brīnās – nevar būt, ka Evita dzīvojas pa mājām. Taču mājās, klusumā, es jūtos arvien labāk,» tā Evita.
Kurzemnieki Evita un Jānis, kam tagad ir sava būvniecības firma, studiju laikā pārcēlās uz Rīgu un galvaspilsētā nodzīvoja 14 gadu. Jau šajā laikā abi aizrāvās ar pirtslietām, braukāja pie pirtniekiem. «Jo tu vairāk saskaņojies ar dabu, jo grūtāk tev ir būt pilsētā. Atceros, kā mēs sevi mānījām, ka Pārdaugava ir kā lauki. Man bija ļoti grūti, bet mēs jau sev visu ko iestāstām, lai izdzīvotu. Toreiz domāju, kas tie par īpašiem cilvēkiem, kas var atgriezties laukos. Ozolniekos man ir sajūta, ka esmu tuvāk dabai, ka mani Roberts un Elza droši var skriet pa sētu. Pirmajā vasarā pēc Rīgas ar bērniem visu vasaru dzīvojos gar Ozolnieku ezeru, daudz staigājām, braucām uz jūru, un atkal sajutos dzīva. Mēs jau iekšēji zinām dabas ritumu, bet ārējie apstākļi mums liek pielāgoties. Pēc Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes strādāju bērnudārzā, pēc tam skolā, un vasarā skolotājiem ir brīvlaiks. Kad aizgāju uz biznesa vidi, vasaras mēnešos nevarēju koncentrēties darbam. Sākumā domāju – tas saistīts ar to, ka iepriekš man bija gari atvaļinājumi, bet tagad zinu, ka tas tomēr ir kaut kas cits,» pārliecinājusies Evita. Abi ar vīru novadā iegādājušies īpašumu, vēlas uzcelt māju un ierīkot augļukoku dārzu. «Kā mans vīrs saka, ir jāsapņo!» nosmaida Evita.
Palaikam viņa dodas uz darbu, satiekas ar domubiedriem, bet kopumā ar māju saistītā ikdiena ir kas neierasts. «Agrāk katra sestdiena, svētdiena mums ar vīru bija saplānota. Bet tad nāca notikumi, kas apstādināja, – māmiņu nodarbībās, pirtī, individuālajās sarunās esmu sapratusi, ka cilvēks pats nemāk apstāties un izkļūt no būra, kurā ir iekrampējies. Ja dzīvē ir sastrēgums, jāpieņem lēmumi. Tam ir vajadzīga drosme un cīņasspars, kuru impulss atnāk no dvēseles. Ja cilvēks grib palikt un turpināt attīstību, risinājums atnāk vienmēr.»
