Smaidoši uz sarunu ierodas jaukais pāris Āris (29) un Evita (26) Dandeni.
Smaidoši uz sarunu ierodas jaukais pāris Āris (29) un Evita (26) Dandeni. Un nav jau arī par ko skumt, īpaši jau Evitai, jo: “Āris man ir ideālākais vīrs. Vēl joprojām pārsteidz ar dažādām lietām, piemēram, ar pieteikšanos “Gada mīlasstāsta” konkursam. Viens otru atbalstām, tādēļ, protams, piekritu piedalīties.”
Āris, uzklausot savas sirds domas, klāsta, ka mūsu dzīvi uz šīs zemes pavada mīlestība. Tā sagaida šajā pasaulē un pavada līdz pat mūža galam. Bez tās mūsu dzīve būtu bezkrāsaina un attiecībām nebūtu tā skaistuma, kas piemīt divu cilvēku mīlestībai.
“Kādi gan spēki vada cilvēku likteņus, liekot satikties, lai viena sirdspuksta laikā notrīsētu sirds un būtu skaidrs, ka tas otrs cilvēks ir vienīgais un īstais?” prāto Āris. “Kas gan mūs ved īstajā laikā uz to īsto vietu, kur ir tā otra, īstā un vienīgā pusīte?”
Ievēro garmatainu meiteni
Abu iepazīšanās bijusi gana interesanta. Tajā rudens vakarā īsi pirms 1. septembra lauku ballītē Āris ievērojis kādu garmatainu meiteni, kuras tumšās, šķelmīgās acis un skaistais tērps piesaistīja viņa uzmanību tā, ka nevienu citu šajā vakarā puisis neredzēja. No šā brīža sākās spēlīte “kaķis – pelīte”, jo Āris centies savu skaisto meiteni notvert un aicināt uz deju, bet viņa ik pa laikam pamanījusies aizbēgt. “Un tā visu vakaru – uzaicinu uz deju, padejojam, tad viņa pazūd. Savukārt, kā viņa aizbēg, tā es ieņemu vietu pie ieejas zālē un gaidu, lai atkal un atkal uzlūgtu uz deju,” tā vakara notikumus atmiņā atsauc Āris.
Evita Ārim nebija pilnīgi sveša. Abi bija mācījušies vienā skolā, tikai puisis bija trīs klases meitenei priekšā, un, kā zināms, vecāko klašu puiši ne vienmēr ievēro “sīkās”.
Otrā satikšanās tirgū
Toreiz, 1997. gadā, deju vakara gaitā Āris uzzināja, ka viņa sirdsāķītis arī mācās Jelgavā. “Tā nu sarunājām, ka es, braucot uz skolu, aizvedīšu arī viņu uz Jelgavu. Taču tajā rītā diemžēl neiznāca Evitu paņemt līdzi. Protams, pēc tam mocījos vainas apziņā. Paralēli mēģināju izdomāt, kā lai viņu vēlreiz satieku, jo nebiju pat noprasījis, kurā fakultātē Evita mācās,” klāsta Āris.
Un tad jau atkal liktenis pielika roku. “Staigāju pa Jelgavas tirgu un pēkšņi ieraudzīju, ka pretī nāk viņa, iegrimusi preču pētīšanā. Pirmajā mirklī, juzdams lielu vainas apziņu, taisījos aizbēgt, bet tad saņēmos un piegāju Evitai klāt.
Piestājos viņai līdzās, taču Evita bija tā iegrimusi preču pētīšanā, ka pat nepamanīja mani. Izdomāju sākt klepot. To darīju tā, ka blakus esošās tantiņas pamuka malā, taču tikai tad, kad man jau sāka sāpēt kakls, viņa pacēla acis un ieraudzīja mani,” šo notikumu labi Āris paturējis prātā. Smaidīgās, zibošās acis pavērās uz puisi. Atpazinusi jestro dejotāju, Evita teica jauku, skanīgu: “Čau!” “Labi, ka viņa nedusmojās uz mani par to, ka toreiz nepaņēmu līdzi uz augstskolu,” Āris nodomāja un kļūdījās, jo vēl tagad pēc sešiem gadiem viņam šī kļūme reizēm tiek pieminēta.
Misēklis ar kopmītnēm
No tirgus Āris Evitu pavadīja līdz Lielās un Mātera ielas stūrim, kur, vēl brīdi parunājušies, viņi šķīrās. Uz atvadām Evita pateica kopmītņu istabiņas numuru un sarunāja, ka kādu dienu Āris aizies ciemos.
Nākamajā nedēļā nolēmis apciemot Evitu, Āris devās no “mehiem” uz blakus esošajām kopmītnēm. Viņš maldīgi bija iedomājies, ka savu īpašo sievieti sastaps tieši tur. Kādu laiku pa kopmītnēm maldījies, viņš atrada tās durvis, aiz kurām vajadzētu parādīties Evitas smaidam, taču vilšanās bija liela, kad istabiņa atgādināja vietu, kur apkopējas glabā slotas. Padauzījies gar durvīm un vēlreiz aplūkojis citu istabiņu numurus, puisis saprata, ka tur Evitu meklēt ir veltīgi. Āris atgriezās savā kopmītnē un kopā ar istabiņas biedru, labu laiku domājuši, izlēma, ka jāiet uz lauksaimnieku kopmītnēm. Un tā ar otro piegājienu tomēr atrada savu meiteni.
Ieradās bārdains vecis
Kopš tā brīža Āris Evitu vairs nelaiž vaļā. Vispirms bija biežas ciemošanās meitenes istabiņā, kā arī kopīgs ceļš mājup gandrīz katru nedēļu. “Šis laiks bija kā brīnišķīgas enerģijas caurstrāvots, tā pacilāja un apreibināja! Ikdiena likās atkāpusies tālu, tālu. Tas skaistums slēpās mīlestībā, kas, lai arī nesen dzimusi, pieņēmās spēkā no dienas uz dienu. Mūsu attiecības gan varēja nosaukt par platoniskām, taču mēs to tā neizjutām. Domāju, ka burvība slēpās tieši tajā apstāklī, ka cilvēki izbauda viens otra tuvumu un zina, ka kādreiz, vēlāk būs kas vairāk…” par attiecību sākumu sapņaini stāsta Āris.
Šajā mīlestības reibonī Āris tā arī neuzdrošinājās uzprasīties ciemos pie Evitas. Tuvojās Vecgada vakars. “Man, kā jau katru gadu, vajadzēja tēlot salatēti, tāpēc izdomāju aizbraukt arī pie viņas. Sapircis dāvaniņas un salicis tās maisā, Vecgada vakarā devos uz Evitas mājām un, kā jau salatētis, ar lielu vēzienu klauvēju pie durvīm. Tās atvērās, un uz mani lūkojās ļoti pārsteigtu Evitas māsas acu pāris. Protams, neviens nebija gaidījis šāda bārdaina veča ierašanos, vismazāk jau viņa,” teic Āris.
Saderināšanās baznīcā
Bet Āris savu biju sasniedzis – pārsteidzis Evitu nesagatavotu. Viņa par to priecājusies un izskatījusies tik laimīga! Puisim gan žēl, ka zem sarkanā mēteļa un lielās, baltās bārdas tik ātri Evita bija pazinusi Āri. Tā nu pasēdējis, dāvanas izdalījis un pacienājies, salatētis devās mājās pie savējiem sagaidīt Jauno gadu, lai pēc tam atkal aizbrauktu pie viņas jau bez baltās bārdas.
Viņi atrada savu īsto mīļoto, dāvāja viens otram savu sirsniņu un saprata, ka vēlas palikt mūžam kopā. Vispirms bezgala svinīgā brīdī baznīcā notika saderināšanās, bet pāris gadu vēlāk – laulību ceremonija. Līdz piedzims mazā Dandenu atvasīte, gan vēl drusku jāpagaida, vismaz kamēr Evita beigs studijas LLU Sociālo zinātņu fakultātes maģistrantūrā. Ikdienu viņi aizvada pretējās mājās, kurās atrodas abu darbavieta Rīgā, savukārt vakaros gan iela viņus vairs nešķir.
“Man patīk viņas dzīvesprieciņš, lielā jautrība un dzirkstelīte. Tāpēc Evita toreiz lauku ballītē mani tā piesaistīja,” stāsta Āris, bet Evita steidz labot: “Viņam jau tie garie mati patika. Man bija tādi – līdz pakaļai. Tas man liekas galvenais iemesls.” Bet Āris tomēr paliek pie sava: “Nē, drīzāk tavs foršais raksturiņš.
