Pirms dažām dienām muzeja priekštelpā, gaidot Sicīlijas Rotari kluba uzņēmēju un ārstu viesu grupu, mums ar fotogrāfu Jāni pienāca klāt kāds liela auguma vienkāršās drēbēs tērpies vīrs.
Pirms dažām dienām muzeja priekštelpā, gaidot Sicīlijas Rotari kluba uzņēmēju un ārstu viesu grupu, mums ar fotogrāfu Jāni pienāca klāt kāds liela auguma vienkāršās drēbēs tērpies vīrs. Nostājies pretī, viņš, mirkli klusējot, sirsnīgi smaidīja kā vecs paziņa. Pūlējos atcerēties, kur esmu viņu redzējis. Pirmajā brīdī tas šķita līdzīgs kādam man zināmam daudzbērnu ģimenes tēvam no Vilces pagasta. Tomēr ne. Vēl mirklis, un vīrs sāka runāt angļu valodā. Sicīlijas rotarietis? Tie, kā vēlāk izrādījās, angliski runā ļoti maz. Turklāt rotarieši ģērbjas ļoti solīdi – balti krekli, kaklasaites –, bet šis vīrs vairāk atgādināja no meža iznākušu lāci.
Pēc pāris teikumiem noskaidrojās, ka viņš ir 39 gadus vecs kanādietis Brents Bridžs (Brent Bridge). Vientuļš ceļotājs, kas veselu gadu nolēmis veltīt Austrumeiropas valstu iepazīšanai. Ne viņam sievas, ne savas zemnieku saimniecības, ne arī bērnu bariņa. No rūpēm brīvs. Tad jau, protams, var mierīgi ceļot. Ko man ar viņu runāt? Un tomēr katrā cilvēkā ir taču kaut kas vairāk salīdzinājumā ar to, ko mēs redzam. Ja šodien viņš tev izskatās pēc vieglprātīga laika šķiedēja, varbūt tas tā nemaz nav. Palūkojies vispirms uz sevi – tu savā dzīvē vienmēr esi bijis konstruktīvs? Taču ne. Varbūt arī Brentam, kas, kā sapratu, agrāk strādājis ar cietumu lietām saistītā Kanādas valsts varas iestādē, vajag pamēģināt izdzīvot kaut ko citu.
“Izstāsti kādu savu ceļojuma piedzīvojumu?” lūdzu sarunas biedru. Viņš atbildēja, ka rakstot dienasgrāmatu, taču neņēmās uz ātru roku izcelt atsevišķu ievērības cienīgu notikumu. Interesanti, ka Viļņā viņš saticis kādu vecu vīru, kas pēc tautības esot igaunis un trīsdesmit deviņu gadu vecumā piecos mēnešos ar velosipēdu veicis attālumu no Klaipēdas līdz Vladivostokai. “Un varat iedomāties! Pēc trim nedēļām šo pašu vīru es sastapu Rīgā!” Brents sajūsminājās. Viņš tik tiešam bija divreiz saticis radniecīgu dvēseli.
Saruna ar savādo klejotāju man drīz vien bija jābeidz, jo nāca Jelgavas priekšstāvju lūgtie viesi – sicīlieši. Viņi arī, protams, sirsnīgi smaidīja, tikai tā sarunāšanās… kā jau ar salāniešiem – tāda grūtāka. Brīdi vēlāk uzmetu aci Akadēmijas ielai. Gar studentu kopmītņu stūri ar suvenīru bodīti Brents lēni aizļepatoja uz Čakstes pieminekļa pusi. Vēlāk, pārskatot bloknota lapiņu, ievēroju, ka Brentam bija tāds savāds uzvārds. No angļu valodas tulkojot, “bridge” ir “tilts”. Cilvēks tilts. Droši vien daudz tuvāk, nekā apzināmies, ir mums visa vecā Austrumeiropa un Jaunā pasaule arī turklāt. Varbūt tā ir viena no lietām, ko Brents ar savu nesteidzīgo lācīgo ļepatošanu gribēja citiem pasacīt.
