Dzirdēju sakām: – Tā jau tagad tāda mode sākusies – savas dzimtas kopā pulcināt… Ne jau modei mēs sekojām.
Dzirdēju sakām:
– Tā jau tagad tāda mode sākusies – savas dzimtas kopā pulcināt…
Ne jau modei mēs sekojām. Pirmā Krūmiņu dzimtas sapulcēšanās radās kā sen gaidīta un nobriedusi nepieciešamība.
Par satikšanās vietu izraudzījām Garozes skolu, jo tā vairākiem no mums bijusi gan mācību, gan darba, gan dzīves, gan sarīkojumu vieta un ar Garozes vārdu saistās mūsu dzimtas zināmās saknes.
Apmēram divu kilometru attālumā gandrīz pie Jelgavas – Iecavas un Pēternieku – Codes ceļu krustojuma iepirktajās mājās «Videnieki» pagājušā gadsimta sākumā dzīvoja Mārtiņš un Otīlija Krūmiņi. Mārtiņš nomā turēja Alendera krogu. Tas atradās Iecavas krastā netālu no pagastnama pie Alendera tilta. Savos zēnības gados mēs, puikas, vēl upē varējām atrast senā tilta apglumējušos pāļus. Tagad kroga uzkalniņa vietā skolas direktoram ir sakņu dārzs.
Videniekos no 1903. līdz 1920. gadam piedzima trīs dēli – Voldemārs, Augusts un Arvīds. Viskuplākā pēcnācēju saime izveidojusies vecākajam dēlam Voldemāram. Radušās vienpadsmit ģimenes, kas kopā saista ap 40 Krūmiņu dzimtas locekļu. Augustam dzīve traģiski beidzās izsūtījumā Vorkutas šahtā. Arī Arvīda dzīvei smagu slogu uzlika Sibīrijas trimdas gadi. Viņa ģimene atdusas Teteles kapos.
Bet Krūmiņu dzimtā ir arī Rikmaņu atzars ar septiņām ģimenēm, kas aptver 20 cilvēku. Tas veidojies, sakuplojot Otīlijas māsas Emīlijas ģimenei.
Un tā nu likumsakarīgi bija, ka, sākot mūsu pirmo kopā sanākšanu, pirmo celiņu minām uz tuvējo Segļu kapsētu. Tur bērni, mazbērni un mazmazbērni ar ziediem godināja mūsu dzimtas sākumu.
Sapulcēšanās pierādīja, cik šāda dzimtas satikšanās ir vajadzīga. Ir kāda atšķirība no citu dzimtu kopuma. Vairākās ģimenēs bērni auguši šķirtiem vecākiem. Mums ir vairākas pusmāsas un pusbrāļi. Dažkārt seno pretišķību turpinājums jaunizveidoto ģimeņu attiecībās ievieš traucējošu vēsumu. Mēs šim klupšanas akmenim esam tikuši pāri. Jo vairāk tiekamies, jo attiecības kļūst tuvākas. Savas dzimtas pirmajā pulcēšanās reizē par to visskaistāk pārliecinājāmies un norunājām, ka pēc trīs gadiem visi atkal tiksimies.
Par viesmīlību un atbalstu, kas ļāva mūsējiem no Talsiem, Mārupes, Salacgrīvas, Valkas, Valmieras, Rīgas, Jēkabniekiem un Jelgavas sabraukt Garozē, ļoti pateicamies skolas direktoram Jurim Blektem.
Mūsu jaunatvērtajā kopāsabraukšanas grāmatā kā vadmotīvs paliks Rukeru ģimenes rakstītie Raiņa vārdi: «Mēs dzīvojam īsti tikai tik daudz, cik satiekamies ar sevi, savu darbu un saviem mīļiem.»
