Sociālie tīkli šodien un dažas tuvākās dienas noteikti vai plīsīs no «re, kur mans skolēniņš!» bildēm. Reizēm pat grūti saprast, kas ir lepnāki un priecīgāki, – skolēni vai vecāki. Lai nu kā,
1. septembris vienmēr atnāk ar skaidru vēstījumu – vasara ir beigusies. Pat ja laikapstākļi vēl lutinās ar saulainām un siltām dienām, šī diena ir robežšķirtne starp vieglprātīgo vasaras un strikto rudens režīmu.
Un atkal pilsētu ielas kļūs jūtami pilnākas ar mašīnām, jo skolēni taču būs jāaizved un jāatved no mācību iestādēm, pēcpusdienās no skolu stundām un brīvā laika nodarbībām plūdīs bērnu un jauniešu bariņi. Bet mirkli pirms tam milzīgiem ziedu pušķiem un garkātainām gladiolām rokās durvis uz viņiem vēl nezināmo pasauli vērs pirmklasnieki.
Savā ziņā durvis uz nezināmo vērs arī jaunā Ozolnieku vidusskolas skolotāja Anete, ar kuru saruna lasāma šajā laikraksta numurā. Lai gan nezināma dzīve būtībā sagaida jebkuru Latvijas skolotāju, jo skaidrība par viņu atalgojumu vēl nav gūta.
Skaidrs nav arī tas, kā tad īsti cīnīties ar latvāņiem, kas sākotnēji ievesti kā perspektīvi lopbarības augi, bet tagad pārņēmuši teju 11 tūkstošus hektāru Latvijas teritorijas. Mūsdienās invazīvā suga rada galvassāpes ne vien Latvijas, bet arī visas Baltijas un citu Eiropas valstu dabas aizsardzības institūcijām un iedzīvotājiem, jo straujās izplatības dēļ apdraud vietējās sugas un to dzīvotnes, rada ekonomiskus zaudējumus, kaitējumu videi un cilvēka veselībai. Par to vairāk Santas Loginas rakstā.
