5. janvārī gleznotājam un scenogrāfam Pāvilam Šenhofam apritēja apaļa jubileja – astoņdesmit –, un, kā atzīst viņš pats, kā gan lai mākslinieks citādi to vislabāk atzīmē, ja ne ar izstādēm.
5. janvārī gleznotājam un scenogrāfam Pāvilam Šenhofam apritēja apaļa jubileja – astoņdesmit –, un, kā atzīst viņš pats, kā gan lai mākslinieks citādi to vislabāk atzīmē, ja ne ar izstādēm.
Lielākā pašlaik apskatāma Rīgas Latviešu biedrības Baltajā zālē, kur apkopots nepilns pussimts darbu no deviņdesmitajiem gadiem, kad ilggadējais leļļu teātra darbinieks glezniecībai pievērsās, līdz jaunākajiem – arī Jelgavā jau redzētās Aleksandra Čaka Rīgas izjūtai veltītās sērijas lielākajai daļai – 18 gleznām. Pārējās sešas Čaka Rīgas nokļuvušas mazākā kompilācijā, kas kopš šīs nedēļas apskatāma Jelgavā, Alunāna mājā un veidota pēc līdzīga principa – kā atskats uz desmit glezniecības gadiem. Uzkrītošās atšķirības glezniecības manierē liek šaubīties par to, vai gleznu autors ir viens. Čaka Rīgas laiku Pāvils Šenhofs mēdz tvert arī gleznieciski – kubisma un ekspresionisma ietekmēs, kādas pirms kara valdījušas Strunkes un Ubāna daiļradē. Savukārt, gleznojot mūsdienu Monmartras neatbilstību senajiem priekšstatiem, viņš nav varējis iztikt bez karikatūrista zobgalības. Ojāra Vācieša disidentisko sprādzienbīstamību ilustrējis kolāžā ar portretā ielīmētiem “dzīvu” manometru attēliem. Saturs nosaka formu, ideja – tās atveides manieri, – tā pats mākslinieks skaidro rokraksta biežo un radikālo mainīgumu. Varbūt tā saknes meklējamas viņa ciešajā saistībā ar grāmatu mākslu (katram taču skaidrs, ka Šekspīru nevar ilustrēt tāpat kā bērnu grāmatu) vai gadu desmitiem slīpētajā prasmē pielāgoties režisoru iecerēm. Kas zina… Taču lelles Pāvils Šenhofs pametis nav un visai drīz sola jaunu izrādi – Hansa Kristiana Andersena darba iestudējumu. Arī dāņu pasaku meistaram šogad apaļa jubileja.
