Daudzu cilvēku prātus atkal satrauc kārtējais «apvērsums» valdībā.
Daudzu cilvēku prātus atkal satrauc kārtējais «apvērsums» valdībā. Bet kas tad īsti ir noticis? Jaunais Ministru kabinets palicis gandrīz nemainīgs. Cits ir vienīgi premjers. Secinājums rodas pats no sevis – līdzšinējais premjers Andris Šķēle dažiem partiju grupējumiem kļuvis pagalam neērts, pat bīstams. Raksturīgi, ka visaktīvāk Šķēlem uzbrūk abi ekspremjeri – Birkavs un Gailis. Acīmredzot viņiem nepatīkami ir tas, ka Šķēle ar darbu spējis panākt to, ko nekādi nevarēja šie divi. Laikrakstā «Diena» 2. augustā publicētajā intervijā V. Birkavs pārmet A. Šķēlem zināmu antidemokrātismu, valdonības un autoritārisma elementus viņa vadības stilā, nerēķināšanos ar valdošo partiju domām. Manuprāt, tās ir blēņas. Demokrātijas kritērijs valstī taču nevar būt premjera staigāšana partiju pavadā. Jo vairāk tāpēc, ka valdošās partijas tā arī nav iekarojušas tautas pamatmasas uzticību. Jā, Šķēles darba stils bija ass, varbūt brīžam pat neiecietīgs. Taču tas izriet no viņa rakstura, viņa ārkārtīgajām darba spējām, augstajām prasībām pret sevi un citiem. Neaizmirsīsim, ka krietna daļa ministru nav apveltīti ar korektumu un smalkjūtību.
Kas attiecas uz jauno premjera kandidātu Guntaru Krastu, tad baidos, ka neiznāk kā tam vienam – pārdeva māju un nopirka žogu.
Uzskatu arī, ka nebija prātīgi likvidēt Eiropas lietu ministra posteni. Arī pašā ES par šo lietu spicē ausis, un es nemaz nebrīnīšos, ja tas negatīvi ietekmēs mūsu attiecības ar Eiropas institūcijām.
