Noslēdzoties valsts atbalsta programmai, jaunus risinājumus meklē bērnu pieskatīšanas centrs «Lolojums».
«Tas bija 2008. gada Mātes dienas vakars, kad, nevarot aizmigt, kopā ar meitiņu domājām, kas mammai vislabāk sanāk un ko viņa varētu darīt. Tapa ideja un uzreiz arī nosaukums,» uzņēmējdarbības kā sirdslietas, kas rūdīta dažādos pārbaudījumos un grūtībās, sākumu atceras bērnu pieskatīšanas centra «Lolojums» vadītāja Iveta Bumbiere. Minibērnudārzs, ko par otrajām mājām patlaban sauc septiņi aptuveni pusotru gadu veci mazuļi, līdz ar izmaiņām valsts atbalsta sistēmā nonācis kārtējās izšķiršanās priekšā.
Ja citi var, es arī!
Taču daudz vairāk domāt un apsvērt nācās, kad ideja vēl tikai dzima. «Gada laikā uzliku to visu uz papīra un reģistrēju uzņēmumu, kas darboties sāka 2014. gada jūlijā. Jau aprīlī saņēmu pirmo zvanu, vai auklējam bērniņus. Taču vēl nebija sagatavota telpa un nokārtotas citas formalitātes. Sapratu, ka man vajag visu nepieciešamo instanču atļauju, nevis sēdēt un trīcēt bailēs, kurā brīdī kāds atnāks pārbaudīt. Tāpēc pieaicināju gan Veselības inspekciju, gan Pārtikas un veterināro dienestu,» stāsta Iveta. Viņa piebilst, ka piedzīvojusi ļoti pretimnākošu attieksmi un pat iedrošinājumu – ja iesāktais esot sirdslieta, tikt galā ar prasībām nebūšot grūti. «Tā arī ir! Ja dari to, kas ir pareizs un nekas nav jāslēpj, tas darbojas,» secina I.Bumbiere.
Uzņēmējdarbības stīgu sestklasnieces Kristīnes un trešklasnieka Kristiāna mamma atrada laikā, kad pēc desmit gadu darba Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas kancelejā nolēma pievērsties grāmatvedībai. Strādājot bankā, daudz nācies saskarties ar uzņēmējiem. «Nodomāju – ja viņi var, kāpēc es ne?!» teic Iveta, kura patlaban, par spīti paziņu replikām, kā gan varēšot iztikt, profesionāli visu likusi uz minibērnudārza «kārts». Palīdz, ka bērnu pieskatīšanas centram telpas izdevās iekārtot pašu lielajā ģimenes privātmājā ar plašo dārzu. Arī maltītes mazuļiem saskaņā ar pārtikas tehnologu veikto kalkulāciju Iveta kopā ar palīgiem gatavo pati. Līdz ar to paliek vairāk līdzekļu centra attīstībai un profesionāļu piesaistei.
Eņģelītis un zelta gabaliņš
«Pagājušajā gadā sāku viena pati ar diviem bērniņiem. Augustā bija jau trīs, bet septembrī – pieci. Sapratu, ka viena galā netikšu, tāpēc sāku meklēt palīgus,» I.Bumbiere stāsta, kā veidojās viņas komanda. Patlaban tajā ar prieku darbojas Ivetas mamma Dzintra Valta, kura, kamēr Iveta izvadā uz skolu savus bērnus, sagaida un pavada mazuļus, rosās virtuvē un arī palīdz nodarbībās, sirdsgudra un mīļa auklīte Ilze Šturma un profesionāla pedagoģe ar maģistra grādu Laura Tabunova. Viņas kopā nodrošina ne tikai bērnu vecumam un attīstībai piemērotu izglītības procesu un dienas režīmu, bet galvenais – siltu otro māju un mammu sajūtu, ko nespēj lielie bērnudārzi. «Tā arī sevi pozicionējam, ka esam mīļas mammas. Tāpēc, piemēram, Laumiņu saucam par mūsu eņģelīti, bet Kristiānu par zelta gabaliņu. Viņi šeit ļoti labi uzvedas. Neredzam, ka rādītu radziņus. Kad atnāca Ancīte, stundām sēdēju ar viņu klēpī, veltot visu laiku mazulītei. Viņa iekļāvās nodarbībā tikai, kad pati bija tam gatava. Mēs to spējam nodrošināt,» I.Bumbiere min vienu no faktoriem, kāpēc šo pakalpojumu labprāt izvēlas vecāki – minibērnudārzā brīvu vietu praktiski vairs nav!
Domā par privāto bērnudārzu
Protams, vēl viens būtisks faktors, kā vecāki, kuriem jāatgriežas darbā, saviem bērniem atrod ceļu uz Kārklu ielu 45, ir garā pašvaldības bērnudārzu rinda. Tāpēc ļoti aktuāls ir jautājums par valsts atbalstu privātajām pirmsskolas izglītības iestādēm un bērnu uzraudzības pakalpojumu sniedzējiem. Līdz šim tas ļāvis, piemēram, no «Lolojuma», maksimums, 315 eiro (plus trīs eiro dienā par ēšanu) lielā rēķina atrēķināt valsts piešķirtos 142 eiro. Taču nolemts no nākamā gada janvāra atbalsta programmu pārtraukt, un nav nekādas skaidrības, vai šo slogu uzņemsies pašvaldība.
«Tas ir smagi. Kad 2013. gadā gāju tā saucamajos auklīšu kursos, kā to prasīja valsts, nekur nemanīju, ka atbalsta programma darbosies vien pāris gadu. Arī vecāki jautā, kas notiks janvārī. Tāpēc domājam pārtapt par privāto pirmsskolas izglītības iestādi, jo tad mums būtu pieejams vismaz pašvaldības finansējums, kas patlaban par bērnu ir 112 eiro mēnesī,» spriež I.Bumbiere, piebilstot, ka tādā gadījumā būs nepieciešams apstiprināt mācību programmu, kā arī īstenot dažas Veselības inspekcijas rekomendācijas, bet tas ir izdarāms. Galvenais, ka apkārt būtu atsaucīgi cilvēki, lai pakalpojums, kas paredz pēc iespējas individuālu un emocionāli saudzīgu attieksmi ārpus mājas un bez vecāku klātbūtnes, būtu pieejams plašākam interesentu lokam. ◆
Karolīna Lankovska, Katrīnas mamma
◆ «Lolojumu» sākām apmeklēt pagājušā gada augustā, kad meitiņai vēl nebija pusotrs gadiņš, jo man vajadzēja atgriezties darbā. Turpinājām līdz šā gada februārim, kad pienāca rinda pašvaldības bērnudārzā. Finansiālais faktors arī bija vienīgais iemesls, kāpēc pametām «Lolojumu». Tas notika ar asarām acīs – pārdzīvoju gan es, gan mazā, kurai nu bija jāiejūtas lielajā bērnudārzā. «Lolojumā» piedzīvojām patiesi sirsnīgu attieksmi. Ļoti patika, ka apkārt ir dārzs – varēja no krūma ēst lielās mellenes un citas ogas. Katrs tika paņemts klēpī, samīļots. Varēja pakāpeniski pierast, ka mamma uz kādu laiku aizgājusi. Tāpēc uzskatu, ka šāds pakalpojums ir ļoti nepieciešams.
