Šonedēļ saimniecībā sākām vākt ražu – kult ziemas miežus, lai pēc tam varētu gatavot augsni un 15. augustā sēt ziemas rapšus. Ziemas mieži man šogad iesēti 85 hektāros. Ražība – 4,5 tonnas no hektāra – gan ir mazāka nekā parasti, kad ieguvām piecas sešas tonnas. Acīmredzot, to ietekmējis šā pavasara sausums divu mēnešu garumā. Gandrīz jau esam novākuši ziemas rapšus – palikuši vien pēdējie 18 hektāri. Arī tiem šogad ražība zemāka – vācam 2,5, bet pērn kūlām 3,5 tonnas no hektāra. Laikam pagājušoruden iesējām par vēlu – pēc 25. septembra. Cerējām, ka pārziemos labi, taču ziemu izturēja 50 procentu rapša un rezultātā – no hektāra par tonnu mazāka raža. Pērn sēja aizkavējās arī tādēļ, ka palīdzējām novākt ražu citām saimniecībām. Vakar, pārrunājot ar strādniekiem, nospriedām, ka nevar tik ļoti žēlot kaimiņus. Tas gan nenozīmē, ka šogad vairs citiem nepalīdzēsim. Palīdzēsim tāpat, bet ar aprēķinu – sev vispirms. Pašlaik papildus kuļam vēl astoņām saimniecībām. Ar kaimiņiem spriedām, ka ražas novākšanā neko daudz iepriekš izplānot nevar – viss ir Dieva rokās.Otrdien arī nedaudz iekūlām, bet rasināja lietus. Trešdien un ceturtdien turpinājām vākt rapšus. Piektdien bija iecerēts pabeigt, taču uznāca lietus un pēdējie 18 hektāri tā arī palika nenokulti. Taču lietainā laikā darbi neapstājas – sējai gatavojam miežu sēklu, remontējam kombainus. Arī tehnikai, kas katru dienu no lauka mājās pārrodas līdz ar tumsas iestāšanos, pēc trīs četru dienu darba jāatvelk elpa. Ražas novākšanas laikā – jūlijā un augustā – sestdienu un svētdienu nav. Brīvdienās droši vien būšu uz lauka – kur gan citur! Sauļoties Lielupes krastā, visticamāk, neiznāks – braucot garām uz lauku, varu tikai noraudzīties, kā to dara citi. Atpūšos rudenī un ziemā. Šogad februārī biju Spānijā. Skaisti, silti un patīkami, jo īpaši, kad, sazvanoties ar mājās palikušajiem, uzzini, ka Latvijā puteņo. Taču drīz vien gribējās atpakaļ – Latvijā tomēr vislabāk.
