Hokejā «tīrā spēle» ilgst tikai trīs reizes pa 20 minūtēm, bet, kamēr spēlētāji villojas savā starpā, laiks tiek apstādināts, līdz ar to spēle var stipri pārsniegt vienu stundu.
Hokejā “tīrā spēle” ilgst tikai trīs reizes pa 20 minūtēm, bet, kamēr spēlētāji villojas savā starpā, laiks tiek apstādināts, līdz ar to spēle var stipri pārsniegt vienu stundu. Līdzīgi ir futbolā: tur spēles ilgums atkarīgs tikai no tiesneša, vienīgi viņš drīkst paildzināt spēli.
Ne mūsu Saeima, ne Ministru kabinets nav nedz futbola laukums, nedz ledus klājs. Politikas taisīšana, likumu pieņemšana un valsts vadīšana nav spēle. Tur nav iespējams gūt papildu laiku ķīviņiem un skandāliem, jāiztiek tikai ar dabas un Satversmes iedalīto.
Tomēr villoties trakoti gribas gan deputātiem, gan valdības locekļiem, tāpēc nekas cits neatliek, kā plosīties darba laikā.
Iedomāsimies situāciju, ka uzņēmuma vai bankas valde to vien darītu kā savā starpā (publiski!) rīvētos par atalgojumu, cits citam izteiktu neuzticību, apmētātu ar tomātiem, grābstītos pa kolēģa kabatām, meklējot apšaubāmas izcelsmes sīknaudu un tamlīdzīgi. Kurš gan vēlētos būt šādas bankas vai uzņēmuma klients?
Diemžēl valdību nevaram izvēlēties, arī Saeimu pagaidām ne. Jo esam jau savu izvēli izdarījuši 2001. gada rudenī. Tāpēc ir jāsamierinās un negribot “jāasistē” netīrās veļas mazgāšanas procesā, ko ik pa laikam atsāk mūsu politiķi.
Cik efektīvi viņi veikuši savus pienākumus, tas ir, cik daudz laika ziedojuši savu problēmu un nesaskaņu risināšanai un cik liels bijis “sausais atlikums” – mums, pavalstniekiem, atlicinātais laiks?
Valdība startēja ar salīdzinoši operatīvu rīcību: viens no pirmajiem tās lēmumiem bija algas palielināšana… sev. Pēc tam sekoja odiozā toreizējā veselības ministra Āra Audera ūzu skalošana. Sabiedrībai valdības vadītāju vajadzēja vairāk par mēnesi pārliecināt, ka tomēr būtu labāk, ja mušas būtu atsevišķi un zupa – atsevišķi, tas ir, ka, caurlaidē uzrādot “zelta rokas”, ir par maz, lai āzi atstātu par dārznieku.
Pēc tam iesākās gaudeno meksikāņu filmu tradīciju cienīgais seriāls “KNAB un kam to vadīt”. Tika nomainīti vairāki galveno lomu spēlētāji, taču beigas tā arī nav paredzamas. Rēķinām kaut aptuveni: gads, reizināts ar deputātu skaitu, reizināts ar neskaitāmo koalīcijas sēžu un dažādu komisiju locekļu laiku, veltītu šai tēmai… Uh, cik daudz!
Neminēšu dažādas svārstīšanās “par” vai “pret” nākamo kandidāti veselības ministres amatam Ingrīdu Circeni, mēnešiem ievilkušos spriedelēšanu par Rīgas brīvostas likteni, laiku, kāds bija jāpatērē, lai apdzēstu Pirmās partijas naktī pēc referenduma premjeram sakurtās liesmas…
It kā gudri, tautas izraudzīti un ievēlēti cilvēki par mūsu apstākļos apskaužamu algu mēnešiem ilgi spriež, būtu vai nebūtu pareizi Saeimas spīkerei piemērot sodu par viņas pārstāvētās partijas kasē nelikumīgi iepludinātajiem tūkstošiem latu, pēc tam šie paši cilvēki vēl vairāk kūpošām galvām bēdīgi konstatē, ka faktiski visām partijām ziedots nelikumīgi….
Svaigākais ir skandāliņš ap veidu, kā par ES komisāri tika izvirzīta Sandra Kalniete. Kas attiecībā pret viņu bija tādas slepenības vērts, lai par to neuzzinātu pat tuvākie koalīcijas partneri un lai tam veltītu gandrīz nedēļu – pārspriedumiem un debatēm, kas kārtējo reizi beigušās ar premjera pausto cerību, ka “turpmāk tas vairs nenotiks”?
No 14 mēnešiem atņemsim kaut vai šeit minēto laiku, tad arī dabūsim puslīdz “sauso atlikumu”, kas ticis atvēlēts mums, pavalstniekiem, un mūsu problēmām.
Starp citu, ja pieskaita laiku, kādu arī mums visiem vajadzēja līdz ausu nogurumam klausīties visu šo muļļāšanos, kļūstot par lieciniekiem tam, ka valstsvīri konsekventi vispirms domā paši par sevi, tad (reizinot ar pāris miljoniem iedzīvotāju) izrādītos, ka pašreizējiem politiķiem atvēlētais laiks jau iztērēts.
