Pirms diviem gadiem pirmo reizi apmeklēju psihologa Jāņa Kalna lekcijas Rīgā.
Pirms diviem gadiem pirmo reizi apmeklēju psihologa Jāņa Kalna lekcijas Rīgā. Toreiz intuitīvi kaut ko meklēju, tikai nezināju ko. Grābu visu informāciju, kas gadījās pa rokai. Visvairāk saistīja grāmatas par Austrumiem, par tibetiešu mūku apslēptajiem garīgajiem dārgumiem, par Ēģiptes piramīdām, kurās varot kontaktēties ar citplanētiešiem. Dzīvoju ar cerību, ka kādreiz varēšu aizbraukt uz šīm tālajām zemēm un atrast tur savu dzīves gudrību.
Tikšanās ar J.Kalnu izmainīja manu parasto dzīves ritumu. Lekcijas bija par dvēseli un mīlestību. Likās – kas savu dvēseli nezina! Taču pēc lekciju apmeklējuma secināju, ka stāstītais nebija vien tukša muldēšana par cilvēka garīgumu. Pamatojoties uz iegūtajām zināšanām, sāku darbu ar sevi. Nolēmu pamēģināt atmest smēķēšanu. Galvā pēkšņi radās domas par pīpēšanas nepieciešamību, par to, ka esmu pietiekami turējies un nu jau kā balvu par šo varoņdarbu esmu pelnījis izsmēķēt vienu cigareti. Kas manī radīja šīs domas? Es taču biju nolēmis atmest šo paradumu. Kaut kas manī cīnījās pret šo vēlmi nebojāt savu veselību! Tas bija pamats jauniem sevis pētījumiem. Es uzveicu smēķēšanu un ķēros pie nākamā netikuma – neiecietības pret kolēģiem. Izpratu, kā tas darbojas, un likvidēju. Tā ņemu katru negatīvo īpašību un ar savu gribu nepieļauju tās izpausmi.
Tagad, atskatoties uz iepriekšējiem meklējumiem, varu tikai pasmaidīt. Savu dzīves gudrību esmu atklājis. Nebija nekur jābrauc. Tā visu laiku bija man līdzās. Manā dvēselē. Tikai es to nemanīju, jo, tāpat kā vairums cilvēku, centos neievērot un neuzklausīt tās padomus.
Daudzreiz cilvēki jautā, vai nav grūti tā dzīvot, kontrolēt sevi, cīnīties ar savām negācijām. Man rodas pretjautājums: bet vai tev ir viegli dzīvot, neizprotot sevi? Akli meklēt kaut kādu laimi, nemaz nezinot, kāda tā īsti ir? Par sevi varu sacīt, ka ar katru dienu dzīvot kļūst interesantāk. Ik stundu paralēli ikdienas darbiem iegūstu jaunas atziņas, kas palīdz man attīstīt dvēseli un prātu. Es vairs nedzīvoju tikai tādēļ, lai nopelnītu ikmēneša algu, piestumtu vēderu ar ikdienišķo barību un vakaros kopā ar paziņām tukši izklaidētos. Manai dzīvei ir radusies jēga un pavisam reāli mērķi, kurus tuvākajos gados sasniegšu. Es vēlos uzlabot savu dzīvi un zinu, kā to panākt.
Kad tu iegūsti saskaņu ar savu dvēseli, skatījums uz pasauli sāk mainīties. Apkārtējos notikumus sāc uztvert ļoti mierīgi, domas kļūst sakārtotas, raitas, rodas jauna enerģija. Attiecībās ar citiem cilvēkiem sāku just, kādi viņi ir savās dvēselēs, kas viņus nospiež, ar kādām problēmām viņi sevī cīnās, reizēm uztveru citu domas. Šīs zināšanas un pieredze ļoti lieti noder arī ikdienas dzīvē, mani vairs nevar apmānīt, jo dvēseli tajā brīdī pārņem nelāga pašsajūta. Reizēm dvēsele brīdina par otra patiesajiem nodomiem, lai attiecībās ar šo cilvēku būtu uzmanīgs.
Tas, par ko rakstu, nav nekas īpašs, to var ikviens. Es nebiju nekāds gudrinieks vai superjūtīgais. Visam pamatā bija precīzas un saprotamas zināšanas, vēlēšanās mainīt savu dzīvi un darbs pašam ar sevi. Ja cilvēks pats sevi nemainīs, tad neviens viņam nebūs spējīgs palīdzēt.
