Es priecājos, ka Jelgava, mana pilsēta, ar katru dienu kļūst skaistāka un sakoptāka.
Es priecājos, ka Jelgava, mana pilsēta, ar katru dienu kļūst skaistāka un sakoptāka. Pavasarī vēroju, kā skvēros Lielajā ielā, Raiņa parkā, pie stacijas un citur tiek nopļauta zāle. Cik skaisti zied kastaņas un parkos iestādītās puķes. Cik glīti izskatījās Katoļu un Svētes ielā apgrieztie un no jauna sazaļojošie koki. Es iedomāju, cik netaisni toreiz pārmeta galvenajam «vaininiekam» – galvenajam arhitektam Kasparam Riekstiņam par kociņu «frizēšanu». Priecājos, ka pilsētas labiekārtošana nenotiek kampaņveidīgi, bet ka darbi rit sistemātiski. Par to liecina arī tagad nopļautie mauriņi un labi koptās puķudobes. Nezinu, kam par to jāpateicas, bet sakopts ir pat autoostas skvēriņš.
Nepelnītus pārmetumus, manuprāt, saņēma arī pilsētas izpilddirektors Jurijs Strods par it kā nepareizu flīzīšu ieklāšanu ietvēs. Es gribu viņam sacīt paldies, jo pirms tam, ejot pa bedraino Svētes ielu, varēja kaklu lauzt. Tagad, nebaidoties tumsā krist, var pat uz teātri aiziet. Bet visi jau nekad nebūs apmierināti.
Es esmu projekta «Mēs – tornim» atbalstītāja. Domāju, ka vajadzīgs aktīvāks darbs ziedojumu vākšanā, te jāiesaista visas pilsētas organizācijas, firmas. Kur ir mūsu, zemgaliešu, lepnums, ka nespējam savu torni atjaunot? Ja katrs jelgavnieks tikai latu ziedotu, ir tad būtu ieguvums. Padomāsim, kā ziedotājus pieminēt – varbūt ar plāksni atjaunotā torņa sienā? Ceru, ka ar Dieva svētību naudiņu savāksim.
Ir demontēts piemineklis Stacijas parkā. Es atceros no savas bērnības laikiem kāda mūsu dzimtas piederīgā bēres šajā parkā. Kaps bija izrakts netālu no tās vietas, kur vairāk nekā desmit gadu stāvēja šis piemineklis. Tolaik tur bija kapsēta. Domāju, ka tagad pieminekļa uzkalniņā ir jāuzstāda liels, balts krusts. Tā būtu piemiņas zīme karā kritušajiem un še dusošajiem, izlīdzināšanas zīme starp dzīvajiem un mirušajiem. Tad beigtos politiskās diskusijas.
Esmu pensionāre un samērā bieži ar autobusu braucu uz kapiem. Tas iznāk padārgi, bet, ja biļešu cenu vēl paaugstinās, tad būs jāiet ar kājām un vēl no dārza jāatsakās.
Nav apskaužami tie, kas uz kapiem braukā bieži. Pie kapiem nav soliņa, kur apsēsties, transportu gaidot. Bet pie autoostas pašā pilsētas centrā palicis tikai viens soliņš, un tas pats pa pusei zemē ielīdis. Vienreiz redzēju domes priekšsēdi Uldi Ivanu šajā pieturā autobusā iekāpjam. Varbūt būs pamanījis?
Pirms Baložu kapiem viņpus Svētes tiltam, kāpjot lejā pa trepītēm, derētu lenteris, kur pieturēties, sevišķi slidenā laikā. Nekā – nav. Pirms vairākiem gadiem rakstīju, ka būtu nepieciešams atjaunot kapu vārtus. Pat naudiņu vienos kapu svētkos metām šim nolūkam. Cik tad nu tur tos ķieģeļus vajadzētu. Nekā – stāv kā stāvējuši.
Gandrīz pie visām Latvijā lielākajām kapsētām ir galdiņi un kioski ziedu tirdzniecībai. Pie mums – nekā. Vai rūpēšanās par kapsētām nav pilsētas kapu saimniecības pienākums? Ja tai trūkst naudas, bet ir patiesa vēlēšanās kaut ko uzlabot, lai prot atrast kopīgu valodu ar cilvēkiem, kas regulāri apmeklē tuvinieku kapus. Bībelē taču ir rakstīts – lūdz, un tev taps dots.
