To, kas notiks rīt, ir grūti prognozēt. Un, lai arī kā mēs nemeklētu kādu, ko vainot mūsu nespējā paredzēt tuvāku vai tālāku nākotni, tādu neatradīsim.
To, kas notiks rīt, ir grūti prognozēt. Un, lai arī kā mēs nemeklētu kādu, ko vainot mūsu nespējā paredzēt tuvāku vai tālāku nākotni, tādu neatradīsim. Tomēr cilvēks nevar dzīvot bez skatiena nākotnē, citiem vārdiem, tas viņam ir nepieciešams, lai justos stabili
kopējā plūdumā, ko mēdzam saukt par dzīvi. Stabilitāti var nodrošināt daudz dinamisku punktu, uz kuriem, domājot par nākotni, savu apziņu var virzīt. Viens no tiem pirmām kārtām ir pārliecība par savu darbošanās vietu. Taču svarīga ir arī nojausma
par vērtībām nākotnē. Šīs diskusijas dalībnieki centīsies noskaidrot savas darba iespējas, kā arī vērtības, pēc kurām 21. gadsimtā būs jādzīvo.
Nākotnē mums paveras plašas iespējas
Mārtiņš Kaprāns: – Kāds ir jūsu nākotnes redzējums, respektīvi, kā sevi redzat iedomātās profesijas kontekstā?
Agnese Āboltiņa: – Studēju tādā programmā, kuru absolvējot, mana profesija būs matemātiķe – statistiķe. Cik zināms, pašlaik Latvijā nav neviena profesionāla matemātiķa – statistiķa, jo šāda studiju programma mūsu valstī tika ieviesta tikai pirms diviem gadiem ar šveiciešu atbalstu. Katrā ziņā mana nākotne būs saistīta ar statistiku un matemātiskiem aprēķiniem. Laikam jau savu darbavietu varētu izvēlēties valsts sektorā, taču tik kategoriski negribu apgalvot, ka tā tas notiks. Arī privātfirmai ir un būs nepieciešami matemātiķi – statistiķi, jo viņi ir ļoti saistīti ar ekonomiku. Matemātiķis – statistiķis no ekonomista tradicionālajā izpratnē atšķiras vienīgi ar prasmi prognozēt, citiem vārdiem, mācēt precīzi noskaidrot (aprēķināt) kādas vēlmes iespējamību nākotnē.
Laura Stubure: – Atklāti sakot, mana vieta nākotnē ir miglā tīta. Kad stājos LLU, domāju, ka kļūšu par zemes ierīkotāju, taču laika gaitā izrādījās, ka apgūstamās profesijas formulējums slēpj daudz plašākas iespējas un ir jāspecializējas uz kaut ko vienu. Pašreiz specializējos nekustamā īpašuma vērtēšanā. Jāteic gan, ka nekustamā īpašuma vērtēšana ir aizņemts lauciņš, līdz ar to darba tirgū nākotnē šajā jomā būs iespējams konkurēt, ja patiešām būsi profesionālis. Atbildot uz tavu jautājumu, liekas, ka mana nākotnes darba vieta lielā mērā atkarīga no iespējām, kas pavērsies pēc augstskolas absolvēšanas. Nenoliedzami – sabiedrībā valda priekšstats, ka fakultātē, kurā es mācos (LIF), pārsvarā ir stiprā dzimuma pārstāvji. Tomēr šāds priekšstats ir nepareizs, jo jau tagad «būvniekos», kas uzskatīta par īstenu vīriešu specialitāti, «iefiltrējušās» meitenes.
Agnese Āboltiņa: – Jā, jā, nākotne pieder maigajam dzimumam, jo sievietes ir daudz uzcītīgākas.
Mārtiņš Kaprāns: – Kas tad sunim asti cels, ja ne pats…
Jānis Kovaļevskis: – Es uz savu apgūstamo specialitāti raugos kā uz pamata izglītību, kas ļauj plaši apgūt humanitārās zinātnes un kas man palīdzētu orientēties sabiedriski politiskajā dzīvē. Varu diezgan kategoriski teikt, ka nedomāju nodarboties ar klasisko socioloģiju, jo tā mani īpaši nesaista. Varbūt kādreiz zinātniskajā līmenī varētu mēģināt strādāt socioloģijas jomā, taču praktiskā socioloģija ir pārlieku vienmuļa un man patiešām neliekas interesanta. Praktiskajā socioloģijā nepieciešams pārāk daudz matemātikas un rēķināšanas, kas, manuprāt, ir galīgi lieka. Šai humanitārajai nozarei tomēr vairāk jānodarbojas ar zinātni. Lūk, lai tie matemātiķi – statistiķi visu aprēķina, bet es kā sociologs varētu atnākt un izskaidrot, kālab rodas šādi skaitļi un rezultāti. Ja nedomāju nākotnē nodarboties ar klasisko socioloģiju, tad liekas, ka savu darbavietu varētu atrast valsts sektorā.
Mārtiņš Kaprāns: – Tā teikt, būsi «lielais» ierēdnis «mazajā» valsts mehānismā?
Jānis Kovaļevskis: – Jā, tāda varbūtība pastāv, taču ar piebildi, ka būs iespēja kāpt pa karjeras kāpnēm. Uzskatu, ka manā vecumā ir muļķīgi noteikt sev kādus griestus, kurus sasniedzot, vairāk nekā nevajadzētu. Tālab, skatoties uz nākotnes darbavietu, man ļoti svarīgas ir izaugsmes iespējas.
Uldis Mucenieks: – Arī es uzskatu, ka mana apgūstamā specialitāte ir ļoti, ļoti plaša un iespējas, kas paveras, to apgūstot, ir lielas. Manas darba iespējas ir saistītas gan ar valsts, gan arī ar privāto sektoru. Varu vienlīdz labi darboties gan biznesa, gan sabiedrības pārvaldes jomā. Protams, izvēli par labu vienai vai otrai darbavietai ietekmētu atalgojums.
Vai tālākizglītošanās ir nepieciešama?
Mārtiņš Kaprāns: – Kā zināms, konkurences apstākļos darba tirgū katra nianse (cik daudz valodas tu zini; ko tu proti līdztekus savai pamata specialitātei un tamlīdzīgi) var izšķirt to, vai darba devējs tevi izvēlēsies, vai tomēr ne. Studējošo skaits, kas palielinājies, liecina, ka nākotnē konkurence varētu kļūt daudz sīvāka, un tad jau tiešām katrs sīkums izšķirtu nākamo darbavietu. Kaut tālāku izglītošanos nevaram uzskatīt tikai par sīkumu, vai domājat izglītoties arī tālāk, kad būsiet ieguvuši diplomu, kas apliecina jūsu piederību kādai specialitātei?
Agnese Āboltiņa: – Turpinātu izglītoties tālāk ar norunu, ka tas notiktu ārzemēs, lai arī Latvijā man būtu šāda iespēja.
Laura Stubure: – Jā, noteikti turpināšu izglītoties arī tālāk – maģistrantūrā –, taču neesmu pārliecināta, vai studēšu specialitātē, ko apgūstu tagad. Labprāt paplašinātu savu redzesloku.
Jānis Kovaļevskis: – Nezinu. Tas tomēr atkarīgs no attiecīgās situācijas. Ja man pēc bakalaura grāda iegūšanas tiks piedāvāts labs darbs, šaubos, ka uzreiz turpināšu studēt maģistrantūrā. Par tālāku mācīšanos varētu sākt domāt pēc «noenkurošanās» kādā stabilā darbavietā.
Uldis Mucenieks: – Uzskatu, ka ar bakalauru aprobežoties nebūtu gluži pareizi, jo konkurence darba tirgū patiešām aug. Ja ne citādi, vismaz ieraksts CV, ka, redz, tu esi turpinājis mācīties arī pēc bakalaura grāda iegūšanas, var nākt par labu tavai karjerai. Protams, ne jau tas, ka esi maģistrs vai bakalaurs noteiks karjeru, jo viss jau galvenokārt ir atkarīgs no tā, ko tu kā darba ņēmējs vari piedāvāt darba devējam. Ir svarīga arī iepriekšējā darba pieredze, proti, cik liela tā ir.
Jānis Kovaļevskis: – Tā noteikti ir aktuāla tēma. Pretendējot uz kaut cik atbildīgu darbu, no tevis tiek prasīta pieredze, tālab uzskatu, ka savā ziņā tālāk mācīšanās «entos» gadus ir bezjēdzīga, ja neiegūsti praktisko pieredzi, ko no tevis vēlas darba devējs.
Uldis Mucenieks: – Tā jau nemaz nav, ka tālākizglītošanās bremzē pieredzes ieguvi. Ir ļoti daudz piemēru, kad jauni cilvēki paralēli gan strādā, gan arī mācās maģistrantūrā.
Nākotnes darbam jābūt saistītam ar Latviju
Mārtiņš Kaprāns: – Kļūstot spēcīgākām globalizācijas tendencēm Latvijā, arvien biežāk dzirdam un redzam, kā realizējas viena no šā visaptverošā procesa iezīmēm – brīvā darbaspēka kustība. Vai paši pieļaujat iespēju, ka nākotnē varētu pamest Latviju un atrast darbu kādā citā valstī?
Agnese Āboltiņa: – Pasaulē ir diezgan liels pieprasījums pēc latviešu matemātiķiem, taču neesmu pārliecināta, vai nākotnē vēlos strādāt ārpus Latvijas.
Mārtiņš Kaprāns: – Vai tas būtu patriotisms, kas tev liegtu pamest Latviju?
Agnese Āboltiņa: – Iespējams. Taču nekad nesaku kategorisku «nē». Mana izvēle tomēr būs atkarīga no situācijas un noskaņojuma.
Laura Stubure: – Varu viennozīmīgi teikt, ka nevēlos strādāt kaut kur ārzemēs. Man šķiet, ka tas nav īpaši vajadzīgs. Nedomāju, ka valoda vai kas tamlīdzīgs man būtu šķērslis iejusties svešas valsts vidē. Laikam jau man Latvija ir pārāk mīļa, lai to tā vienkārši pamestu.
Jānis Kovaļevskis: – Es noteikti piekristu uz kādiem pieciem gadiem pastrādāt ārpus Latvijas un uzskatītu šo laiku par labu pieredzes apmaiņu. Taču nedomāju, ka spētu nodzīvot un strādāt ārpus Latvijas visu savu dzīvi. Ja varētu izvēlēties starp līdzvērtīgām darba iespējām, no kurām viena būtu ārzemēs, bet otra – Latvijā, es noteikti dotu priekšroku pēdējai. Esmu pārliecināts, ka vienmēr iesākumā jāmēģina savas ieceres realizēt Latvijā, un, ja tev patiešām nekas neizdodas, tad vari braukt meklēt laimi arī citur. Izvēloties, kur strādāt, daudz, manuprāt, nākotnē noteiks «savu» cilvēku un dzimtenes faktors. Vēlos uzsvērt, ka strādāt ārzemēs var tikai uz laiku, jo, kad vairs nefascinē franču vīni vai arī Šveices kalni, jāsaprot, ka laiks mainīt darbavietu.
Laura Stubure: – Tev jau neviens nepiedāvātu darbu tikai uz pieciem gadiem.
Jānis Kovaļevskis: – Kā tad nepiedāvātu!? Es ar viņiem jebkurā gadījumā varētu manipulēt.
Uldis Mucenieks: – Jo vairāk – cilvēki taču būs pieraduši, ka tu darbu maini, piemēram, ik pēc pieciem gadiem, pārceļoties uz citurieni.
Jānis Kovaļevskis: – Un tas ir arī normāli, ja maini darbavietas. Strādājot vienā, rodas rutīna, un kvalitāte krītas.
Uldis Mucenieks: – Pieļauju, ka nākotnē varētu strādāt ārzemēs, taču šim darbam jābūt saistībā ar Latviju. Atklāti sakot, pašlaik man, pirmo kursu beigušam studentam, ir grūti iedomāties, kā varētu savā profesijā strādāt ārpus Latvijas, ja ņemam vērā, ka normatīvie akti katrā valstī atšķiras. Būšu taču specializējies Latvijas situācijā.
Laura Stubure: – Jāuzsver arī tas, ka svešā zemē tu nekad nebūsi «savējais». Tu vienmēr būsi iebraucējs, ārzemnieks. Tas liegs justies pilnvērtīgi. Man ir kāds piemērs – Aigars Zemīts. Viņš jau vairāk nekā piecus gadus strādā Kaizerslauternes Universitātē par matemātikas profesoru. A.Zemītim pieder arī savs institūts, kur tiek nodarbināti vairāki cilvēki. It kā viss būtu labi, tomēr viņš atzīst, ka Vācijā ar savu ģimeni iznāk justies kā svešiniekam, jo vietējie viņu nekad neuzskatīs par vācieti, lai gan viņš mēģina «iesakņoties» šīs tautas dzīvesveidā.
Agnese Āboltiņa: – Nav izslēgts, ka nākotnē tu vari kļūt par tādu kā klejotāju, apmetoties ik pēc pieciem gadiem citā vietā, iepazīstot dažādu valstu kultūru un Latvijā tā arī vairāk neatgriežoties.
Mārtiņš Kaprāns: – Tā jau mūža beigās var attapties par kāda Brunejas sultāna galveno einuhu, kas apsargā viņa harēmu… Tā ka jāuzmanās nākotnē no šādas bezbēdīgas klaiņošanas…
Mūsu vērtības – cilvēcība un dinamisms
Mārtiņš Kaprāns: – Sabiedrību var analizēt dažādi. Viens no veidiem ir sadalīt to paaudzēs. Lūk, tā ir pēckara un savukārt tā – «bīta» laika (60. gadi) paaudze utt. Katras paaudzes pārstāvju izvēli vada kādas noteiktas vērtības, kuras viņš pieņēmis. Arī mūsu paaudzi, kuras robežas ir visai relatīvas, vada noteiktas vērtības. Kādas, jūsuprāt, tās ir?
Agneses Āboltiņa: – Vērtība, pirmkārt, ir savstarpējās attiecības.
Uldis Mucenieks: – Jā, uzsvērt cilvēcisko attiecību prioritāti pašlaik ir modē.
Jānis Kovaļevskis: – Nav runa tikai par modi. Man liekas, ka cilvēcības kā vērības atdzimšanas pamatā ir arī vispārējā kultūras līmeņa celšanās, un tas, ka ļaudis vairs nenodarbina inflācijas un naudas maiņas problēmas, kā tas bija 90. gadu sākumā. Runājot par mūsu paaudzes vērtībām, gribu uzsvērt, ka nākotnē aizvien vairāk tās būs jāatrod pasaulē notiekošajā globalizācijas procesā, kur dominēs ātrums un dinamisms.
Mārtiņš Kaprāns: – Un vai tu pats esi jau atradis kādu vērtību šajā globalizācijā?
Jānis Kovaļevskis: – Varbūt kā viena no nesen atrastajām varētu būt plašās sazināšanās iespējas (internets), ar kuru palīdzību spēju daudz ātrāk iepazīt citu valstu kultūru. Agrāk to izdarīt nebija iespējams tik ātri kā tagad.
Mārtiņš Kaprāns: – Tātad arī ātrums ir mūsu paaudzei raksturīga vērība.
Jānis Kovaļevskis: – Jā, protams. Taču man šī vērtība nav tik raksturīga.
Laura Stubure: – Kā neapšaubāma vērtība mūsu paaudzei ir izglītība. Paskatīsimies, kas tad notiek augstskolās! Studējošo skaits palielinās gadu no gada.
Jānis Kovaļevskis: – Nē, jāņem vērā arī demogrāfiskais faktors, respektīvi, dzimstības līmenis 80. gados. Šajā laikā tas jau sāka pazemināties, tādēļ varam prognozēt, ka tuvākajā nākotnē «augstākās izglītības vērtība», pareizāk, studējošo skaits, kritīsies.
Uldis Mucenieks: – Īstenībā viss, ko pašlaik runājam par vērtībām, izveido tādu kā ķēdīti: globalizācijas iespaidā radies kosmopolītisms, kas tevī nobrucina daudzus aizspriedumus pret citu tautu kultūrām. Iepazīstot vairāk, kļūsti izglītotāks, un padziļinās izpratne par cilvēciskuma un cilvēcisko attiecību nozīmi ikdienā. Vēlos piebilst, ka mūsu paaudzei nenoliedzama vērtība ir demokrātija, kam raksturīga tolerance pret citādi domājošajiem.
Mārtiņš Kaprāns: – Vai tomēr šis globalizācijas izraisītais ātrums un dinamisms nākotnē nevarētu nonākt pretrunā ar cilvēcību?
Jānis Kovaļevskis: – Nekādā gadījumā. Cilvēcība mums ir kā patvērums no ātruma.
Laura Stubure: – Cilvēciskās attiecības un cilvēciskums bieži vien tevi stimulē un dod enerģiju tikt līdzi ātrumam. Es gan neapgalvotu, ka cilvēcība ir patvērums no ātruma. Patvērums tomēr vairāk saistīts ar bēgšanu no kaut kā. Manuprāt, cilvēcība un ātrums ir vienas monētas divas puses.
Agnese Āboltiņa: – Lai gan jāatzīst, ka no ātruma nekur nepaslēpsimies. Mums ar to būs jāsadzīvo, ja vēlamies kaut ko sasniegt.
Mārtiņš Kaprāns: – Vai jūsu nosauktās vērtības nākotnē varētu mainīties saistībā ar izvēlēto speciālitāti?
Uldis Mucenieks: – Pozitīvo principu ievērošana nav saistīta ar specialitāti. Citiem vārdiem, galvenais ir tas, kā pats izturies un kādu nozīmi piešķir kaut vai tām pašām cilvēciskajām attiecībām. Būt darbā ciniskam un, iespējams, pat bez sirdsapziņas netraucē tev mājās un draugu lokā sadzīvot ar iepriekš minētajām vērtībām.
Agnese Āboltiņa: – Darbs dzīvē nav galvenais, tālab tas nespēs ietekmēt vērtības, bet, ja tomēr spēs, tad cilvēks jutīsies iztukšots un meklēs atkal ceļus, kā zaudēto atgūt.
Laura Stubure: – Katram ir sava vērtību sistēma, un nevaru iedomāties kaut ko tik radikālu, kas šo sistēmu varētu izjaukt. Iespējams, tā var mainīties dažās niansēs, taču kardināli ne. Drīzāk jau šo vērtību sistēmu var izmainīt kāds personisks pārdzīvojums.
*
Uldis Mucenieks, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes students:
– Apgūstamā specialitāte man liekas gana vilinoša un saistoša. Strādājot tajā,
varu arī labi pelnīt. Līdz ar to man problēma starp ieinteresētību un atalgojumu izzūd pati no sevis. Esmu pārliecināts, ka cilvēks, kas iet strādāt tikai algas dēļ, bez mazākās ieinteresētības un savus pienākumus veic ar milzīgu piespiešanos, nevar būt īsts speciālists savā jomā.
*
Mārtiņš Kaprāns:
– Ir grūti kaut ko pateikt par nākotni, grūti kaut ko prognozēt, jo šis postmodernais laikmets ar savu dažādību mums piedāvā neiedomājamas iespējas, kuru izvēlē izglītība var spēlēt tikai otrā plāna lomu. Taču galvenais jebkurā gadījumā man ir tas, lai nākotnē es būtu
par 99 procentiem apmierināts ar savu izvēli (izvēlēm).
*
Laura Stubure, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauku inženieru fakultātes studente:
– Es nevēlos strādāt kaut kur ārzemēs. Man šķiet, ka tas nav īpaši vajadzīgs. Nedomāju, ka valoda vai kaut kas tamlīdzīgs man varētu būt šķērslis iejusties citas valsts vidē. Laikam jau man Latvija ir pārāk mīļa, lai es to vienkārši pamestu.
*
Agnese Āboltiņa, Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes studente:
– Grūti pateikt, vai darbā mani vairāk saistīs finanses vai tomēr ieinteresētība. Vairāk uztrauc, kāds tad īsti būs mans darbs. Svarīgi, lai es neiecentrējos vienā darbavietā, bet varu strādāt daudzviet. Papilddarbs nevar būt neinteresants.
*
Jānis Kovaļevskis, Latvijas Lauksaimniecības universitātes Humanitārā institūta students:
– Ja man pēc bakalaura grāda iegūšanas tiks piedāvāts labs darbs,
šaubos, vai uzreiz turpināšu studēt maģistrantūrā.
Par tālāku mācīšanos es varētu sākt domāt pēc «noenkurošanās» kādā stabilā darbavietā.
