Parasti lielāku uzmanību izpelnās tie, kas dzimtenē atgriezušies no Rietumiem, taču ne mazākas apbrīnas vērti ir tautieši, kas dažādu iemeslu dēļ savulaik nonākuši Krievzemē un tagad atgriezušies savās īstajās mājās.
Parasti lielāku uzmanību izpelnās tie, kas dzimtenē atgriezušies no Rietumiem, taču ne mazākas apbrīnas vērti ir tautieši, kas dažādu iemeslu dēļ savulaik nonākuši Krievzemē un tagad atgriezušies savās īstajās mājās.
Šogad 10. septembrī apritēs divi gadi, kopš Mirdza Konovalova saimnieko savā dzimtajā pusē Sesavas pagastā. Diemžēl dzimtās mājas «Dimanti» kolhozu laikos tika nopostītas. To vārdā Mirdza nodēvēja savu tagadējo gadu veco zemnieku saimniecību uz senču mantotās zemes. Dzīvošanai pajumte tika rasta turpat netālu esošajās vectēva mājās «Upmaļi», kurām ir vairāk nekā 100 gadu. Ēka ir stipri nolaista, un tai vajadzīgs pamatīgs kapitālais remonts.
1949. gadā pirms izsūtīšanas Mirdzas tēvs paspējis aizbēgt uz Rietumiem. Vēlāk kļuva zināms, ka Vācijā viņš ir miris. Mirdza sev nozvērējusies atrast tēva atdusas vietu. Bet pašu astoņgadīgu meitēnu , 17 gadu veco brāli un mammu Baigā gada pavasarī izsūtīja uz Omskas apgabalu. Mirdza tur gāja skolā, labi mācījās, mamma strādāja par veterinārārsti, bet… pēc trim gadiem aizgāja no šīssaules. Nedaudz vēlāk slimība paņēma arī brāli. Mirdza palika viena, viņu uzaudzināja mammas draudzene, kas bija kopā ar viņiem izsūtījumā. Vēl tagad Mirdza apciemo Elvīras tanti, kura Mirdzu uzaudzināja un skoloja.
13 gadu vecumā Mirdza atgriezās Latvijā, mācības turpināja Elejas skolas 6. klasē. Valodas dēļ mācībās negāja viegli, taču sabiedriskajā dzīvē meitene bija nepārspējama aktīviste un organizatore. Pēc tam Mirdza sāka strādāt Jaunsvirlaukā par tautas nama vadītāju, tad sabiedriskās ēdināšanas iestādē par pavāri. Iepazinās ar savu nākamo vīru un 1968. gadā aizbrauca viņam līdzi uz Sanktpēterburgu.
Krievijā atzinīgi novērtēja Mirdzas lielisko prasmi pavārmākslā, un viņa par šefpavāri strādāja garus gadus. Mirdza bija apmierināta ar dzīvi labs darbs, lieliska ģimene, daudz draugu, bet ne mūžīgi… Liktenis bija sagatavojis triecienu. Pēkšņi dzīvē viss sagriezās kājām gaisā nelaimīgi bojā gāja Mirdzas ģimene, atstājot viņu vienu svešā zemē…
Taču laiks, kā prazdams, dziedēja Mirdzas brūces. Viņas dzīvē ienāca jauks un brīnišķīgs cilvēks. Cilvēks, kas palīdzēja atgūties. Aleksandrs bija tas, kas Mirdzu uzvedināja uz domām atgriezties Latvijā. Tagad viņi divatā Sesavas pagastā apsaimnieko 80 hektāru zemes. Audzē graudus, bietes, dārzeņus. Mirdza nešaubās, ka viņai izdosies atsperties, lai arī sākusi no nulles.
Kad atbraucu, man nebija pat lāpstas un spaiņa. Vienīgi saimniekot griba. Tā laikam man ir asinīs no senčiem, man viņi visi bijuši zemnieki. Arī vīram šeit patīk strādāt, viņam tas labi padodas. Kad nopirkām cukurbiešu kombainu, viņš to saremontēja līdz pēdējam sīkumam.
Pagaidām vīram uz pieciem gadiem ir izsniegta uzturēšanās atļauja Latvijā un pēc tam būšot atkal, saka saimniece. Sākot saimniekošanu, kad vajadzēja ievākt ražu, bet pašiem vēl nekādas tehnikas nebija, daudz palīdzēja radi un draugi. Mirdza uzskata, ka saimniekot nav nekāda māksla, tiesa, kad tikko to sākusi darīt, bijuši cilvēki, kas smīkņājuši, sak: pilsētniece atbraukusi uz laukiem saimniekot. Mirdza nenoliedz, ka jāmācās, un pagājušajā gadā apmeklēja visus iespējamos seminārus un mācības zemniekiem.
Mirdzas sapnis ir izaudzēto produkciju realizēt Sanktpēterburgā. Viņa uzskata, ka dzīvē lieliski iemācījusies saimniekot un tirgoties.
Laiks metas uz vakarpusi, un kūtiņā pēc saimnieces sāk saukt četras gotiņas, astoņas sivēnmātes un citi lopiņi. Atvadījāmies no spēka pilnās sievietes, klusi apbrīnojot viņas spītu, čaklumu un uzņēmību.
