Otrajos Ziemassvētkos televīzija translēja kārtējos «Latvijas lepnuma» stāstus. Godināja drosmi, nesavtību, galu galā, cilvēcību. Īpašības, kuras patiesībā piemīt visiem, taču ikdienā dažādu racionālu apsvērumu dēļ bieži vien tā arī netiek pāri labo nodomu slieksnim. Kuriem izdodas, nokļūst «lepnumā», atstājot daudzos nelielas mieles – varējām, bet neizdarījām…Šādas pārdomas manī raisījās īpaši pēc pēdējās balvas pasniegšanas. Tā tika Aizkraukles slimnīcas mediķiem, kuri, neņemot vērā visus kliedzošos «pret», iesaistot savus lietuviešu kolēģus, bija pārveduši mājās un līdz pēdējam mirklim rūpējušies par Polijā smagā negadījumā cietušu jelgavnieku. «Mēs tikai darījām savu darbu,» viņi sacīja. Bet kā ar pārējiem?Ierasts, ka par lielā nelaimē nokļuvušajiem pirmkārt iestājas savējie, nekalkulējot, cik cietušais bijis līdzatbildīgs notikušajā – kāpēc nepareizajā brīdī atradies nepareizajā vietā, vai bijis apdrošināts? Tam nav nozīmes, kad ātri jārīkojas. Taču toreiz ģimenes rokas bija par īsu, lai atgādātu mājās savu komā nonākušo dēlu un brāli, bet pārējie, izņemot aizkraukliešus, viņu acīmredzot neuzskatīja par savējo. Ne valsts, kura izrādījās nespējīga tikt ārā no pašas radītajiem birokrātijas mudžekļiem un shēmām, ne pilsēta, kas nobijās no atbildības. Ne arī mēs, sabiedrība, kas citkārt esam naski uz dažādiem skaļi izreklamētiem labdarības projektiem, bet toreiz medijos plaši izskanējušo ziņu nesadzirdējām. Izrādījās, ka pietrūcis vien pāris tūkstošu latu.Tā ir sen zināma un bieži skandināta patiesība, ka kopībā ir spēks, kas šķeļ visas nebūšanas. Diemžēl mums ir ļoti grūti vienoties mērķim, bet bez tā nevar ne piederēt, ne kļūt par savējo. Tāpēc – Dievs nedod piedzīvot grūtu brīdi! Mēs varētu neizķepuroties.
